| ŠODIENA-SVĒTDIENA |
[May. 9th, 2006|04:10 pm] |
Man būtu jāmācās, jāatgūstas..jāsaņemas..bet mani nedrīkst atstāt gvienu.. sāku domāt par Tevi.. par to kā būtu, ja būtu...
Kāpēc ļāvos viņa skūpstiem? Tāpēc, ka man pietrūkst kāda sikūpsti... Kāpēc ļāvos viņa glāstiem? Tāpēc, ka man pietrūkst kāda glāsti... Kāpēc ļāvos tam visam, kas sekoja pēc tam? Tāpēc, ka man pietrūkst maiguma, pieskārienu..tāpēc,ka manī ir tukšums un meklēju kā to aizpildīt...
Aizverot acis, pār mani pārklājas burvība...maigums...katrs sīkums, katrs elpas vilciens bija neatņemama sastāvdaļa... zvaigznes, kas apspīdēja mūsu nosalušo miesu, lika atkal noticēt otram.. likās, ka mūsu attiecības nekad nebūtu beigušās, ka mēs aizvien vēl esam otram... mēs atkal kļuvām par vienu..viņš vairs nenovērsa skatienu no manis... klusēja, smaidīja un vēroja mani, ik pa laikam maigi pieskaroties man, noskūpstot degungalu, pieri vai vaigu.. ik pa laikam izslidinot savus pirkstus caur maniem matiem, viņš atkal viesa manī sajūtu, ka viņš man ir vajadzīgs... un šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk...
Nepārtraukti tas vaicāja vai man ir ērti, vai man nav karsti, vai man nav auksti, vai es kaut ko nevēlos.. viņš ņēmās ap mani, es ņēmos ap viņu... nepārtraukti koķetēdami bijām pārņemti ar otru...
Paņemām riteņus un braucām uz veikalu...viss ceļš tika piepildīts smieklu, smaidu un iemīlējušos skatienu... nopirkām dzērvenes pūdercukurā- vīņš paņēma vienu un pārklāja manas lūpas ar pūdercukuru, tad noskūpstīja tās.. maigi iekodu viņa lūpā... viņš uzsmaidīja...
šīs abas dienas tik ļoti atgādināja laiku pirms braucien uz Slovākiju...tāds maigums, uzmanība, klusumā izteiktās jūtas..smaidā izrādītā mīlestība.. kaislīgās naktis un tas viss pārējais ..un tomēr..lai arī cik lieliski tas nebūtu- ik pa brīdim iedomājos par Leimani..
*Noraugos dāvanā, kas bija paredzēta viņam, saskumstu.. ir nokavēts brīdis, kad to dāvināt, viņš nesaprastu, viņš pārprastu- tā ir pārāk sentimentāla un aizkustinoša.. un Sintija man to nepiedotu, jo noteikti izkustinātu piemirstas lietas, kas liktu caur asarām smaidīt, apjēdzot, ka mēs esam mīlējuši, tiešām no sirds mīlējuši un nu...nu viss ir beidzies kā tāds neapzināts romāns, līdz galam neizjusta kaisle..un nu mēs vairs nespēsim to izbaudīt...
Vasarā, kas nu jau drīz vien ir klāt..mēs dosimies kopā kādā ceļojumā. Noticis, kas līdzīgs ziemā piedāvātajam ceļojumam uz Norvēģiju, nu viņš piedāvā atmaksāt kādu citu atpūtu.. bet nezinu vai šoreiz arī neatsaku..taču viņš nebeidz skandināt par to kā būtu, ja būtu.. ko darītu, ja nonāktu divvientulībā, protams, tā viņš panāk manu kāres pieaugumu pēc viņa, pēc šī ceļojuma, taču es baidos.. kāds mani ir izbiedējis..neuzticos vairs, kaut gan zinu, ka viņš jau nu mani nesāpinātu..viņš jau nu noteikti ne.
viņš dod man visu, dāvā pasauli..es daru to, ko varu...
Nespēju izlemt vai atjaunot šīs attiecības, kas nu ir savādākas nekā parasti (kā jau parasti- atgriežamies otra dzīvē kā savādāk, ar stabilo pamatu, vienīgi būvējot un nostiprinot to vēl spēcīgāku. Dienām un mēnešiem ejot, kāpjot šķēršļiem pāri, pārbaudīts, ka lai kas arī notiktu, mūsu pamats saglabājas. Nekad vēl nav bijis tā, ka mēs it kā atskristu šajās attiecībās atpakaļ, tikai uz priekšu..iespējams apstājas uz brīdi, bet tad atkal turpinas- tapēc tik grūti izlemt..turpināt vai ne). Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš mūsu pirmās tikšanās-un tikai vienu tikšanās reizi starp mums nav bijis nekas vairāk par apskāvienu, bet izturēt šo spriedzi bija neizsakāmi grūti! Bet tā ir kā spēle, spēle bez noteikumiem un paredzama iznākuma, bez uzvarētāja un zaudētāja...abi zinam, ka būsim blakus otram, palīdzēsim, mīlēsim, cienīsim, atbalstīsim..
Mēs atsākam..ar draudzību, nelielām skumjām..taču tās pārklāj smiekli, koķets, maigums un stabilitāte, skaidrība, pārliecība..aizvien mīlam, laikam jau.. |
|
|