| sāpīgi.. |
[Apr. 13th, 2006|10:04 pm] |
tikko runāju ar tēvu pa telefonu.. skarbi..tiku nosaukta par egoisti, lai domājot, ko runāju.. neesmu vienīgā šajā pasaulē, nedzīvojot tuksnesī.. viņš esot tiešām aizskarts.. pieņemot manu atvainošanos, taču.. nespēšot aizmirst manu rakstu avīzē.. un viņš nemaz neklausijās, kad teicu, ka savādākā veidā nespēju viņam izteikt tik ilgi noklusēto, to ko jutu.. ka mn vajadzēja vienīgi to uzrakstīt, lai to publicētu un viņš izlasītu, ka citas iespējas man nebūtu..lai viņš zinātu, ko JUTU.. nu man ir vienalga..un saku to godīgi.. viņš lika saprast, ka esmu pilnīga stulbene, ka neesmu cienīga viņa meitas titula nēsātāja.. laikam jau tapēc, ka vienīgā spēju pateikt to.. ka to izdariju, ka biju tomēr tik drosmīga.. viņš mani nepazīst, nekad nav pazinis.. domā, ka tikai klusēju un esmu garīgi atpalikusi, bet tas tikai tapēc, ka jau no bērnības manī iedzītas tieksmes paniski baidīties no viņa.. man tiešām nu ir vienalga.. esmu izdarijusi (atvainojusies) ko man vajadzējis.. -kaut gan uzskatu, ka man to nemaz nevajadzēja darīt un dariju to vienīgi mammas dēļ.. tā kā.. :p viņš bija tas, kam vajadzēja spert pirmo soli uz izlīgumu, bet nē.. visu šo pus gadu viņš klusēja un klusībā ienīda mani, nicināja un nepieņēma, atraidija un lika kārtējo reizi saprast, ka neesmu viņa meita.. lai nu tā arī būtu.. man viņš nav ajadzīgs tieši tik pat ļoti cik es viņam.. ar to laika tika pielikts punkts tam, ka man reiz kad irbijis tēvs, kaut gan pasaku lielum lielo paldies par bērnību, jo parādījis daudz vairāk nekā citiem bērniem dots redzēt.. bet attiecības nekad nav iedomājies uzlabot..
es piedodu viņam par visu..viņš nav vainīgs, ka nesaprot to, ko vēlējos viņam pteikt..
*teica, ka laikam kad izaugšo (es) es droši vien labāk zināšu kā pareizi rīkoties nekā viņš, taču tik un tā es esot tāda un štāda. zēl.. man tiešām viņa žēl..:)
lai apvainojas cik tam tīk.. lai jau.. bet lai pats nav egoists un beidzot saprot, ka izpostijis man dzīvi aizejot no ģimenes.. bet viņam laikam to neaprast.. un tā jau nu ir viņa problēma..
**teica, ka es vairs neesot mazs bērns.. brīnums, vai viņš vispār zin cik man palika šajā dz.dienā gadu?? šaubos.. stipsri šaubos.. bet man ir vienalga.. kā jau mammai teicu, ka esmu jau tam sen tikusi pāri un man ir tāda kā imunitāte pret to visu jau izstrādājusies..un manī tiešām ir parādījies tāda gaužām vienaldzība- es teiktu.. :)
laikam jau nevainoju nedz viņu, nedz sevi.. nedz vienu citu.. tāda ir dzīve..un arī šajā lietā saskatu ko labu.. man tikusi galā ar to..
aizvien lielāka un lielāka ir vēlme tikt uz berlīni pēc iespējas ātrāk.. pat pēc atgriešanās, pēc šī gada..domāju, ka nekas nebūs mainijies, jo vinš pat nepamanīs, īsti nezinās, ka esmu prom, jo nu vairs nesatiksies..nevēloties ar mani runāt.. lai nu tā būtu..
un viņam liekas, ka es to vēlos? JA VIŅŠ NEVĒLAS, TAD MAN PĒC ŠIEM VĀRDIEM VĒLJOVAIRĀK NEGRIBAS AR VIŅU JEBKĀDU KONTAKTU UZTURĒT.. :) viņš uzvedas kā bērns..
***laikam esmu vainīga.. liekas, ka bojāju viņa dzīvi.. ne velti manā galvā brīžiem ir doma, ka ikvienam būtu labāk, ja manis nemaz nebūtu.. un visvairāk jau viņam.. es mīlu viņu, protams, jo viņš tak ir mans tēvs.. taču.. neviens cilvēks mani vēl tā nav sāpinājis un biedējis kā viņš..
atzīstu savu vainu.. un nožēloju izdarīto.. (kaut gan.. tam vajadzēja notikt).. :)
lai man piedod visi, kam daru pāri.. bet dzīvē ir arī trakākas un sāpīgākas lietas par mani..un tas ir fakts.. esu viena no tiem ļauajiem laikam..sastāvu no tās ļaunās masas, kas bojā ikviena dzīvi.. lai nu tā būtu.. kaut vai tapēc vēlos tikt prom..un "pobojāt" vēl kāda dzīvi.. tas jau nekas, ka par mani neviens nekad nedomā, kas tad tur.. viņa tak ir maza un stulba..neko nesaprot.. lai nu tā būtu.. tikai.. ka neizrādās pavisam savādāk.. lai nu ikvienam, kas tā domā dzīvē veicas un būtu laimīgs no vias sidrs.. no savas es novēlu to.. :) es neesmu ļaunatminīga.. ir tak jādzīvo uz priekšu.. jāatstāj pagātne laika zobam.. tā nekad vairs neatgriezīsies.. nekad.. :) |
|
|