| zinot, ka mīl... |
[Jan. 27th, 2006|10:50 am] |
man ausīs skan šis nebeidzami kretīniskais pulkstenis-tā tikšķošā skaņa... vļek.. liekas, ka atrodos kādā šausmu filmā...
viņš beidzot atzinās... es esmu tik laimīga... runājām ļoti ilgi... daudz klusējām.. bet vismaz es zināju kāda ir viņa īstā reakcija... mmm.... viņa balss man lika atkal... atkal iemīlēties..
nonāku pretrunā ar sevi... bet man jāsaka, ka ...ka viņš atkal ir atgriezies... UN ATKAL...atkal.. viss ir daudz spēcīgāk... daudz stiprāk... daudz... daudz... man... es sapratu cik ļoti man pietrūka viņa... un pietrūkst vēl aizvien... un sapratu, ka man nav vērts pretoties... vnk nav vērts... lai tas pats beidzas-dabīgi... bez manas iejaukšanās...
un mīlēšu tik ilgi cik varēšu... jo tiešām mīlu... taču neplātīšos un nelielīšos ar to.. jo nevēlos to pazaudēt vairs... es vēlos tikai viņu... tikai to, lai viņa j'tas augtu un augtu... lai'uz mūsu jau tik ilgi būvētā pamata liekas un liekas virsū aizvien vairāk un vairāk .... tā visa, kas padara mūs lēnus, muļķus.. tik laimīgus... kas liek mums ticēt un saprast nesaprotamo.. liek redzēt to, kā iespējams pat nav... mēs mīlam.. un tagad tas ir skaidrāks par skaidru...
* mani mīl netikai māte... :P |
|
|