| nekādu sajūtu? atkal? |
[Jan. 17th, 2006|04:56 pm] |
nu viss ir mainijies... laikam saku to jau kuro, neskaitāmo reizi, taču šoreiz tā tiešām ir... viņš saka, ka pārvāksies un mēs varēsim ko pasākt vairāk.. iespējams, ka varēsim, ja sanāks... taču... nu man liekas, ka pēc tik ilga laika (kad nerezu vinu) man... hmmm... es protmas mīlu viņu utt. taču.. ir tā kā ir.. man no vienas puses tik ļoti pietrūkst viņa, taču no otras puses es pat nezinu pēc kā vairs ilgoties, cik ilgs laiks pagājis kopš neesmu nedz redzējusi, nedz dzirdējusi viņu... kur nu vēl sajutusi viņa pieskārienus... es vairs neatceros pēc kā man ilgoties... un vēl tik daudz, kas nu man jādara... vienīgās puslīdz brīvās dienas ir 2.diena un katra otrā 5.diena... tā kā.. nez vai mums ir lemts... vienīgi- smejoties- nākamie Jāņi atkal tiks pavādīti kopā... ja tiks... :(
es lūdzu viņam kādu laiku nerakstīt man vairs... tā itkā pārtraukt mūsu esošās attiecības, tas ir grūti.. bet tomēr... man ir jānomierinās no dažādām domām, kas mani uztur pie cerības, ka tomēr es gaidīšu viņu, protams, nejau kļūšu mūķene un par vīriešiem nedomāšu, bet gan... sirds mana piederēs viņam.. un tikai fantāzijas- kā būtu ja būtu.. ja viņš man blakus nu būtu0 uztur mani pie šīs pārliecības... esmu nogurusi no tā... nepārtraukti domājot kā gan būtu, ja viņš man tiešām blakus būtu.. ja mēs satiktos un ko tik vēl ne... un nu jau ir pagājis laiciņš, kad nerunājam.. es nododos darbam... un lēnām aizmirstu šīs nedaudz saglabājušās cerības... līdz atkal sākšu ar viņu runāt... taču tas vairs nebūs tā kā līdz šim.. es negribu sāpināt sevi... viņš izmainija mani... es izmainiju viņu.. mēs esam viens otram blakus neārtraukti, jo dzīvojam otra sirdī... taču tas viss ir izbalējis, tai pašā laikā palicis tik noturīgs un ar pamatu, kuru nesagraut un mūžīgi atcerēties cik otrs ir lielisks... tomēr... laiks un attālums šķi mūs ik minūti... tik daudz vārdu, tik daudz asaru... tik daudz smieklu... jūtu... ir piedzīvots... lūzuma punkts... smiekli... asaras... jūtas... pieskārieni sāk trūkt un trūkt... vārdiska skūpsta sūtījums nav tas pats, kas sajust to dzīvē... prātā otrs, bet... tai pašā laikā.. atmiņas pazib tikai vājākās un vājākās gaismās... mēs zaudējam otru... tik lēni... pamatīgi... līdz brīdim, kad sapratīsim, ka, iespējams, tā ir bijusi lielākā kļūda mūsu dzīvē, ka esam palaiduši garām otru... un sāpīgi ne pa jokam tas būs.... mūsu sirdis cietīs... bet...
es izdzēsīšu tās jūtas, kas liecina pēc pieskārieniem un sauc pēc skūpstiem... atstāšu vienīgi drauga plecu, kas vienmēr spēs mūs saistīt... man pietrūks sarunas, viņa arī (TĀ JAU VIŅŠ TEICA...UN TURPINĀS TEIKT, jo nejau es viena ilgojos)..
es mīlu... vēl patiešām mīlu... mīlu... mīlu...no visas sirds es viņu mīlu... salīdzinu zemapziņā visus vienīgi ar viņu... un neviens nav tik labs.. kā viņš.. bet... viņš nekad nepiederēs man... es nekad nepiederēšu viņam.. lai cik stipras būtu jūtas... tās brīžiem liekas vienīgi prāta uzburtas.. kaut gan.. sirds tā noteikti tic..es slīdu aizvien dziļāk un dziļāk šajā pārpilnajā tukšumā... kur nav vietas nekam vairs.. manī ir tukšums... man ir kkas vajadzīgs... es nezinu kas... bet mans ķermenis, prāts... sirds sauc pēc tā... UN TAS LAIKAM IR VIŅŠ, KURŠ MAN NEKAD NESPĒS BŪT PIETIEKAMI TUVU... TĀPAT KĀ ES VIŅA...
*viens otram esam viss... bet.. ne līdz galam otra...
es mīlu... mīlu...mīlu...
man paliek slikti ap dūšu.... jo tā visa ir parlieku daudz... ir tikai vārdi, vārdi, vārdi... un nav nekā cita... man vajadzīga miesa, kurai pieskarties... viss jau ir izrunāts... aizmirst ko tādu būs viegli, jo aizmirst jau sen... tik viņš pats to nepārtraukti, ik pēc laika, atgādina man... bet tas au ir tikai atgādinājums... tikai atgādinājums...
es mīlu... bet man tas ir tikai sirds tālākajā stūrīti dziļi līdz nāve mūs šķirs noglabāts... ikdienā es sastopos ar to vairs ļoti reti jau... jo viņa nav blakus... viņš satiek citas, es satieku citus... viņš ieskatās citā... es ieskatos citā... un sākas beigu sākums... kurš jau ir tik sasodīti garš un brīžiem mokoššš... un kaut vai tapēc man sāk nepatikt arī manas brīvās dienas, jo gribot-negribot manas domas kaut uz brīdi pie viņa aizklīdīs...
un mana sirds nu atkal ir viena... es mīlu... ES TAK SASODĪĪĪĪTS VIŅU MĪLU... MĪLĒJU UN MĪLĒŠU... ak dievs... es jūku prātā... ka ļauju tam beigties... bet tāda nu ir dzīve... man jābeidz mocīt sevi un viņš...
-pilnīgas muļķibas ... mēs zinam, ka viņš atgriezīsies... lai kā es turēdamās pretī... teikšu tik virspusīgus vārdus... viņš mani salauzīs un atkal pārsteiks ar ko jaunu... un viss būs daudz skaistāk.. daudz savādāk.. daudz stiprāk... un es atkal iekritīšu viņa rokās... un sāksies nākamais posms... mūsu dzīvē... un tad viņš atkal liks man vilties... viņš liks manai sirdij sāpēt un kliegt... es mīlu... es ilgojos... bet turos pretī un nevēlos atzīt to vairs.... man pietiek... nu pieņemsim, ka tā ir... :)
palīdzēt jau sen par vēlu... lai notiek, kas notikdams..
.. es mīlu.. |
|
|