| kaut kas.... |
[May. 3rd, 2005|06:22 pm] |
Sēdēju stundā un domāju, ka viss ir mainījies....pēdējo reizi paskatijos viņa bildes....es zināju, ka man vēl ir tik daudz kas no viņa palicis....bet.....kā gan lai es tieku dzīvē tālāk, ja mu;zdien atgriežos pie viena un tā paša sāsta.....tas nav tikai stāsta dēļ....bet gan arī manas mēra sajūtas...izturības un visa pārējā...kā piemēram...-manas jūtas, lai arī cik ļauna un savtīga es spētu būt kādbrī pret citiem...un izskatīties iedomīga, egoistiska....un ļauna....es nemaz tāda neesmu....es neesmu kaut kāda siena....neesmu Berlīnes mūris, kas spēj paciest visu pat nenoreaģējot....es esmu dzīva un vēlos dzīvot tālāk....vēlos sasniegt un piepildīt savus sapņus....bet vai man tas maz izdosies'bez regnāra?!....bet gan jau....pēc 10 gadiem...;sai pašā dienā....šāi pašā datumā....šai pašā laikā....es satikšu viņu....un uzplauks jūtas, bet tas viss nevis sāksies, bet gan stāsts ar bezgalīgajām beigām tiks turpināts...........
bet kādēļ gan es mūždien dzīvoju savās lūzijās un sapņos???....es zinu, ka aizmirsīšu viņu....viņš aizmirsīs mani...es aizbraukšu uz Ņujorku....aizmirsusi par viņu un visiem pārējiem, kas atrodas šeit, nemaz nenojausdama, ka manā sirdī visiem viņiem ir veltīta neizmērojami liela vieta....es vienmēr mīlēšu tos, kururs jau kādreiz esmu mīlējusi, bet vien kārši piemirsusi par viņu eksistenci....es dživoju viņu dēļ-tikai viņu dēļ manī ir drosme pastāvēt par sevi....un vēlme par kaut ko kļūt, jo vēlos būt īpaša....vēlos, lai par mani tā domātu, KA ESMU ĪPAŠA....lai viņi saprastu, ko ir zaudējuši, kaut gan patiesībā....es viņiem piederēšu mūžīgi....bet tikai sapņos un ilūzijās....lai arī pati nenojaušu....ka mana sirds sen pieder viņie, lai arī kā es to slēptu un nespētu atzīties!!!...
Un tā katra diena....kopš tevis vairs nav... |
|
|