| ....šodiena... |
[Apr. 1st, 2005|07:54 pm] |
es raudu....es mīlu!!!!
Citēšu sevi no vakarnakts...:
ir dzimušas jūtas,
ir dzimusi nakts,
dzimusi mīlestība,
kas mirusi sen...
Sajūtas rodas,
ka nu visu var!
Es kliedzu, es spiedzu,
jo tā nu nevar...
Šai tumšā naktī...
Šī nakts...tā pārtop
par nožēlas bedri,
kurā solos nu es,
ka naļaušu tam visam
tālāk nu vaļu,
es laiku nu stādinu
un sevi pratinu...
Vai pareizi daru,
sirds kliedz un spiedz, asiņo,
bļaujot nē...
Prāts mierīgi, bezrūpīgi un pāliecinoši
saka vārdu jā...
Klausīju tam,
un pievēru acis...
es pievēru, vēl reizi pēdējo
atmiņās iegrimstot,
izbaudīju visu to,
aiz lielās atslēgas
sirdī ieslēdzu visu to...
atslēgu noiju
pēc tam zem ābeles
to klusi iestādiju...
Pietrūks vienīgi tā vēja,
kas matus mūždien bužināja....
+++
Pavasaris ir klāt...
drīz vasara, prieks un darbs!
Būšu brīva...būšu,
es vienkārši tad būšu!
man nevajadzēs iti neviena,
dzīvošu sev un tikai sev...
Priecāšos par dzīvi
un ....ka man tā dota...
Lūkošos sveces liesmā
un teikšu tad sev...
-Tik daudz ko teikšu,
jo tik daudz kas noklusēts,
bet varbūt pat notušēts...
Pārvērtīšos mākonī,
slīdēšu pa debesspļavu...
būšū...būšū brīva,
neviena nevajadzēs man,
jo kas gan vajadzīgs vēl,
ja brīvība ir???
Kļūšu...es par kaut ko kļūšu...
Mērķi un spēku rast spēšu...
lai kļūtu par to...
par to kas man lemts,
jo es kļūšu....es kļūšu...
Es aizvēršu acis,
centīšos sāpes atminēt...
-taču nekā...
viss kā balta lapa pavērsies man,
jo nekā neatminēšos nu vairs...
...lūk kāds man ideālas sapnis par dzīvi,
kas vasarā piepildīts tiks...
+++
Valentīns reiz solījās mīlēt...
zvērēja mīlēt...
palīdzēja citiem ar-iemīlēt...
apsolījās to iemācīt,
dāvājot stāstu,
dāvājot sajūtu,
kas rada šaubas...
kas pazūdot atstāj sekas,
taču pats jau nenojauš nemaz,
ka tādas maz ir...
Ceļojot....viņš jūt vienīgi mīlu,
iemīlot sevi, iemīlot citus,
...viņš taču mīl...
Tik viens atteicās mīlēt...
pēc tam vēl un vēl kāds...
Valentīns tos neklausīja,
pret pašu gribu
aso bultu tas sirdī tiem trieca...
tie kļuva nu akli,
bet vai uz ilgu?
Kad saprata...ka mīl...
tie paši ar sevi
nu nonāca dilemā,
jo reiz takš solījās,
ka nemīlēs tie nekad...
...bet....mīlestībai pavēlēt nevarēs nekad,
tā atnāk un iemitinās tevī,
tā izmaina tevi,
sabojā un pēc tam pamet...
Un mūžīgi nu tu ciet...
lai kā mīlējis reiz būtu,
tev sāp...tev tik ļoti pēc tam sāp...
....jo tu mīlēji...
bet Valentīns nav pārstājis vēl,
tās viņam narkotikas... |
|
|