| ....par visu kopumā... |
[Mar. 30th, 2005|02:48 pm] |
....es tik ļoti gribu kaut kur bēgt....skriet prom...aizbēgt no visa, kas mani šobrīd nomāc...es vēlos būt....būt kaut kur citur....un tik tālu prom no visiem un visa....man ir bail, es varu atzīties bailēs...es vēlos izraut sirdi sev un sadedzināt to, lai nejustu iti neko...es nevēlos vairs zināt, ko nozīmē mīlēt-cik laba ir sajūta esot mīlētam un arī mīlot pašam....es nezinu, kap;ec es baidos atklāt jūtas, kapēc es tik ļoti baidos no tām jūtām....vi;nas taču padara mani traku, es esmu laimīga....-bet tikai sirds dziļumos, ārēji es esmu tik ļoti nelaimīga, jo....jo....jo man blakus nevar būt mans mīļotais cilvēks...viņš nekad nearēs būt man blakus, taču man ir vajadzīga tikai apziņa, ka viņš vismaz ir dzīvs, un kad viņš man kaut ko stāta...es....man ir vienalga ko, galvenais, ka viņš to stāsta man....mani pārņem jūtu virpulis un viss pārējais...es mīlu un kas gan var būt pats labākais?? Kas gan var aizstāt mīlestību???-nekas...iti nekas, taču es zinu, ka ja man būtu izvēle dota....izvēlēties mīlestību vai karjeru....es noteikti izvēlētos karjeru...jo tā man ir svarīgāka par visu pārējo...
MAn jau tik ļoti ir apnicis žēloties un mīlēt....īstenībā, ja tā pavēro....mīlestība ir tik nomācoša...tā lēnām aprij cilvēku...un es jau nu vismazāk to vēlos...Es vēlos dzīvot un izbaudīt dzīvi...tās piedāvātās iespējas....un es zinu, ka vēl būs daudzi, kurus mīlēšu un kuri iespējams mīlēs mani, bet...nē...nav nekāda bet...ir tikai- nu re! Tāpēc es aizmirstu VIŅU jau kopš šī brīža....aizmirstu visu, kas starp mums bijis...es neesmu radīta attiecībām....esmu radīta tikai un vienīgi vienas nakts gadījumiem....sakariem....jo dzīve tiešām ir pārāk īsa, lai sevi ierobežotu, pavadot lielāko daļu sava laika....izšķēržot savu laiku ar vienu cilvēku....tas ir nožēlojami....un es negribu būt nožēlojama....vēlos būt personība....kas ir pārvērtusies nu par akmeni...es kārtējo reizi apsolos sev....es apsolos aizmirst savu kārtējo mīlestību...kārtējo neveiksmi....ko es kā parasti arī aizmirsīšu...
...taču....ik katra diena ir vienāda, kopš tevis vairs nav...jo katra diena pagājusi....sirds mana vien cer...jo....klusāka par nakti....un dziļāka par jūru...ir mana mīlestība...=((( |
|
|
| ... |
[Mar. 30th, 2005|08:03 pm] |
vasara beidzās - drīz klāt būs ziema...
es jūtu,ka nav vairs aiz kalniem tā diena...
taa staav man priekšā kā balta siena...
tā nenāks viena - tā nenāks viena...
ar to nāks kopā ari sals...
un tas arī būs manu sapņu gals...
vienīgais.kas to atsver ir maigais,baltais sniegs...
par to priecāties man neviens neaizliegs...
jo tas starp mani un ziemu ir vienīgais sakarnieks...
es jūtos kā spiegs...negaidīts un lieks...
jo neviens uz zelta paplātes man siltumu nepasniegs...
esjūtu kā sastingst mana elpa - man ir auksti...
sirds man kaa pamesta telpa - jo sapņos nevienu nesatausti...
es gribu,lai tu manā sirdi kā pavasara zieds atplauksti...
man ir auksti...sauliit ātrāk austi.... |
|
|