jā, manis šodien daudz, bet tomēr ir kaut kas, ko gribu uzrakstīt, izmest no sevis un aizsūtīt šajā anonīmajā izplatījumā. nu gluži kā akmentiņu upē - prom un uz neatgriešanos. man gribas draugu. pat ne mīļoto, vienkārši mīļu, tuvu draugu. cilvēku, kurš būtu tuvu, pat ja tālu, kam nebaidītos zvanīt pusnaktī vai piecos pēcpusdienā, kuram būtu laiks priekš manis, kas gribētu mani satikt un priecātos par to, kas spētu mani novērtēt. kas pats meklētu ar mani tikšanos un arī pats zvanītu. un ne tikai, kad kaut kas slikts noticis. un bez brīdināšanas nāktu ciemos. ar kuru mēs varētu nerunāt, vienkārši pietiktu ar skatienu un mēs saprastu.
es paņemu savu vientulību plaukstā, samīcu mazā, mazā pickiņā un metu tālumā, prom.