Šodien izlasīju jautājumu, kas man lika apstāties, padomāt un, lai neaizmirstu, uzšņāpt uz savas virtuālas dienasgrāmatas lapas. Laikiem, kad vajadzēs.

"Cilvēki - vai tiešām visa mūsu dzīves jēga ir 'uztaisīt šovu kādam citam', "skaistu fasādi smakojošām sirdīm"?"

Bet vispār vakar izlasītais (nu jau no citas operas) manī vieš divejādas jūtas. Kopš redzu, ka viņa nav pati pilnība, ka nav ideāla, nav tā vistalantīgākā, visīpašākā, manī ir miers. Un greizsirdības tārps mirst no skābekļa trūkuma un izžūst uz ietves. Un ir labi. Bet sirdsapziņas balss, uz to visu no malas noskatīdamās, palūkojas acīs un saka: "Bet tomēr esi kaza".

mmm... varbūt tomēr nebija no citas operas. no tās pašas. no tās pašas vecās. gadās.

Garastāvoklis:: calm