sobrid kadu satikt. jebkuru no jaukajiem un milajiem. vienkarsi parunaties. vai aiziet kaut kur.
bet neviens isti negrib. viniem savas milestibas, draudzibas, aizrausanas vai darisanas.
un es neprotu uzprasities. sutu telepatiskus sutijumus. nesanak.

Ir tādas vietas, kur laiks ir nekustīgs.
Lai no kuras puses šai vietai tuvotos svešinieks, viņš arvien vairāk un vairāk palēlina soli. Arvien retāk sitas viņa sirds, aprimst elpa, krītas ķermeņa temperatūra, izkūst domas, līdz viņš sasniedz kritisko punktu un apstājas. šeit ir laika cirkuļa kājiņa.
Lai izlaistu caur matiem ķemmi, šeit nepieciešams gads, vienam skūpstam nepieciešama tūkstošgade. Kamēr šajā vietā viens otram uzsmaida, ārējā pasaulē nomainas gadalaiki. Kamēr šeit apskauj bērnus, tur uzbūvē tiltus. Kamēr šei izsaka atvadu vārdus, tur sabrūk un tiek nodotas aizmirstībai veselas pilsētas.

tā melanholijas skaidrojošā vārdnīca. bet es?
Je voudrais que quelqu'un m'attende quelque part. C'est tout.
Te jau var, Te neviens nelasa.

jā, manis šodien daudz, bet tomēr ir kaut kas, ko gribu uzrakstīt, izmest no sevis un aizsūtīt šajā anonīmajā izplatījumā. nu gluži kā akmentiņu upē - prom un uz neatgriešanos. man gribas draugu. pat ne mīļoto, vienkārši mīļu, tuvu draugu. cilvēku, kurš būtu tuvu, pat ja tālu, kam nebaidītos zvanīt pusnaktī vai piecos pēcpusdienā, kuram būtu laiks priekš manis, kas gribētu mani satikt un priecātos par to, kas spētu mani novērtēt. kas pats meklētu ar mani tikšanos un arī pats zvanītu. un ne tikai, kad kaut kas slikts noticis. un bez brīdināšanas nāktu ciemos. ar kuru mēs varētu nerunāt, vienkārši pietiktu ar skatienu un mēs saprastu.
es paņemu savu vientulību plaukstā, samīcu mazā, mazā pickiņā un metu tālumā, prom.