Es šonakt visu nakti no Tevis bēgu pa lielu, senu pili. Tu parādījies, es nozudu, dzirdu Tavus soļus - paslēpjos, Tu mani meklē kā vājprātīgs, bet es bēgu, bēgu, bēgu... Beigās Tu mani satver un aizturi - gribi atvadīties pirms braukšanas uz Somiju. Atvadoties Tu gribēji man iedot dāvanu Ziemassvētkos (ir Ziemassvētki?). Neveikli taisnojos, ka nevarēšu atmaksāt ar to pašu, jo nevienam neesmu sagatavojusi dāvanu. Tu smaidi, esi mierīgs un vīrišķiīgs un sniedz man ... krēma tortīti plastmasas trauciņā. Cik savādi. Tu redzi manu apjukumu un parādi, kā tā jāēd - jaiegremdē tajā roka un jānolaiza. Es negribīgi pamēģinu. Ir savādi patīkami - roka viegli grimst aukstajā krēmveida substancē un pēcāk uz ādas jūti karstu, mitru mēli, kas nolaiza to no ādas.
Tu mani cieši apkamp un kaut ko čuksti ausī, beigās sakot "...un tad es iemīlējos". Sajūtu karstuma vilni pārskrienam pār manu ķermeni un mēs skūpstamies. Kaislīgi, atdodoties viens otram pilnībā.
Pamodos pēc šāda Danielas Stīlas cienīga sapņa un sapratu, ka mana sirds ir mani nodevusi. Es vairs nespēju bēgt. un vairāk par visu pasaulē es šobrīd gribētu atkārtot to skūpstu. Sajust Tavas lūpas, Tavu spēku. Bet jāstrādā, es zinu, zinu, zinu...