| . |
[12. Mar 2018|21:12] |
*BB aizbrauca pie vecmāmiņas un apvēmās. Ceru, ka nakts būs mierīga. Ja nu kas, esmu kaujas gatavībā pakaļ doties.
*Vakar bijām pie vecomes, aizvedu maskējošo zīmuli, ko viņa savulaik man lūdza. Šodien zvana visa tāda priecīga un pateicīga - beidzot varot uz veikalu aiziet, žēl tik, ka slapjš viss un zābaki ūdeni laiž, bet tā jau mierīgi tagad uz to veikalu, jo tas zīmulis ellīgi labs, nomaskē pigmenta pleķīti uz pieres, neesot vairs kauns cilvēkos rādīties. Pēdējos trīs mēnešus stāsta, ka līdz veikalam dikti grūti aiziet, kājas sāpot un sagurums, mirt taisās, bet nevar - solījās man, ka siltā laikā mirs, a tagad, izrādās, ka var gan uz to veikalu - palēkdamās, jo tas zīmulis nu ir un pleķi neredz. 91! Deviņdesmit viens! Džīzas, priecājusies būtu, ka kust, bet nē - nav maskējošā zīmuļa, paiku pievediet, jo nesmuka iet uz veikalu nevar. Un par paiku arī - es nez, kā citi pensionāri, bet mana ome ar prasībām - atvediet rupjmaizi, bet ne pārāk rupju, augļus kādus, banānus nē, tie ir, āboli tagad pretīgi, vediet vīnogas un kivi... Paskatījāmies vecos albumus - "reku, opaps tik smuks, vane, dikt jau smuks, a šitais bagāts saimniekdēls, gribēj' mani precēt, un šite es Dānijā, un šitās visas apmirušas, meitiņas, vai es nav dikt' krunkaina?"
Un viņai pilnai laimei vajag to zīmuli, šampūnu pret matu izkrišanu un botoksu krunkām, citādi nebrauks uz Lieldienām. Vai arī brauks, ja akurāt pierunās, bet tad sēdēs pie galda cepurē, jo mati plāni. Un vispār - "ko ar tām krunkām, vai es neizskatos jau pēc vec' muļķ'?" Tādas tās pirmās pasaules problēmas, kad tev ir 91.
Un tas zīmulis ar vitamīniem esot. Es saku - neēd ome! Tu tikai viņu neapēd. |
|
|