| http://members.lycos.co.uk/neznez/index.php?id=ieraksti | 14:29 |
|---|
Ak, gribi ielīst manā dzejas skapītī? Lien ar, tik neko nesavandi (zeķēm jāpaliek aukšējā plauktā) Un vispār neesmu jau nekāds Rainis... (nekas personisks, Jāni Pliekšān, bet skolā dikti nepatika...) Nu tad, nospļaujamies, ka slikti sanāk un lienam skapītī :)
***
Ir kāda tumša nakts, bet nav tā laimīga
Doma ir klāt, tā kas vienmēr baismīga:
Tiešām nekad man nesniegsi roku glastā?
Un Tu tīšām ļausi mīlai pārtapt lāstā?
Kad noticēsi kam īstam un kam mūžīgam?
Vai vienmēr dzīvosi mirklim laicīgam?
Atkal teiksi, par daudz no manis prasi
Atslābsti un labāk ko jaunu man palasi
Bet es baidos, dzirdi vēju smagi pūšam?
Tu domā, būs bez tevis jēga manam mūžam?
Neticu, es baidos... Un nolienu skapī...
***
Ir brīži, kad brīnumu mēs gaidām
Tuvu tas škiet, tad mēs smaidām
Jā, tuvu, un līdz laimei tik maz
Vēl tikai drusku un būtu kakraz
Bet atkal neatnāk tas pie mums
Tāpēc jau vinš saucās: brīnums
Spītīgi sakām, būs labi kaut kad
Vai skapī? Nu kā tad, kā tad...
***
Nesaprotu, klāt nakts un arī izmisums...
Vainīgo jau nav, tik jūs - Tu un klusums
Tad atgādinu sev: rīt būs atkal jauna diena
Un atceros, ka pasaulē jau ne Tu viena...
Jacīnās man talāk, bet kā lai uzjautrinos?
Kad vientuļš šķiet viss, es sirdī ieklausos
Tur jau Tu, vēl sadzirdu kā elektro dzītais
Tālumā lēni un klusi zūd trolejbuss devītais
Lai arī skumji, bet pasmaidu - ak es melīgais
Patiesībā bija jau tas divdesmit pirmais...
Bet vispār jau starpība nav nekāda lielā
Da brauca tas uz parku, Jelgavas ielā...
Pasmaidu - nu muļķi, gaida to Rātslaukumā
Nelīdz..., neprātīgi sagribas tavā tuvumā
Un šķiet, ka esmu jau skapī, puslīdz...
***
Šad tad notek dažas asaras,
Tā bieži, jau kopš vasaras
Varbūt, ka man tikai liekas,
Ka īstās sirdis nesatiekas...
Atkal, kaut kam mani plīstam,
Padodos un izraudos pa īstam...
Redz kā, depresīvākā diena,
Un Tu atraksti, ka neesi viena...
Atkal nekā, tik baigi snieg...
Un kāds muļķis skapī iemieg
***
Dīvaini, ka vispār esam tādi mēs
Kas slēpjās melnās zeķubiksēs
Kas zin cik skapī silti un plaši
Kas to nesaprot, vainīgi ir paši
Kad pauzes, krāsojam nadziņus
Gribās jau kā īstai kaķenei viņus
Šķiet, nevajag vairāk itin ne ko
Viens divi trīs un izjūtam mēs TO
Un pat tad, kad čučēt jāiet drīz
Mēs vēl aizskaitam līdz mīnus trīs
Nav gana, vēl koli un zvaigznītes
No īstās, ne klonētās mīlulītes
Forši, ka tādi mēs tik divi vien
Nē nē, Alfrēds tagad nepielien
***
...daudz šķēršļu un daudz pret,
Jā, rīts, sapņot vajag beigt, bet
Iesākts bija, es domu turpināju,
Tu tik tiešām padari mani vāju
Vel nebeidzu Tavu vārdu atkārtot
Patīk tos pāris burtus sakārtot
Atkal domās izstiepju roku: nāc
Nu vismaz naivumu pārmest nesāc
Ja nu kļūstam mēs sveši un tāli?
Apsoli neaiziet, būt kaut virtuāli
Es Tevi mīlu, pieņemt to vari?
Un neapturēs nekas, pat gāganu kari
Sirds man atkal spēka pilna bija,
Kā labum labā sīrijusa baterija
***
Piedod, šodien biju es mazliet skumīgs
Bet Tu saprati un paldies Tev drausmīgs
Tu atsūtīji vēl bulkas, es kļuvu priecīgs
Nepavisam vairs nejutos es Tev niecīgs
Vēlāk satiku es sapnī Tevi, meiteni jauko
Tu biji tur, Tu neprasīji no manis neko
Tu smaidot pieņēmi manu dvēseli klīstošo
Un tad kopā dzēram mēs kafiju neškīstošo
***
Šonakt cepu es Tev bulku šo
Lai Tu man vēl kādreiz pakūko
Jo patīk kā smaidi un smej
Skumji vienmēr, kad projām ej
Tev nadziņu nav, tu neskrāpētu
Tu ar nešķīstošo dalīties spētu
Lai ar manai bulciņai nu beigas
Izjutīsim vēl to bez steigas :*
***
Jūtu, kāds atkal klauvē no iekšpuses man,
Apēdis jau Tevi neesmu, bet esi Tu tur gan
Vienmēr man pēc Tevis tiekties un dzīties,
Neko nesaki, mēġini acīm manām paraudzīties
Nu skat, reku luksofors, mans vecais draugs,
Neviena nav, bet stadinas, ja nu kāds brauks
He, laikam jau deg tas tik man par prieku,
Nu diez vai varēs apturēt viņš pat to slieku
Kā domas manas, tā arī tā lien uz tavu pusi
Sirds jau tai nav un nobrauks to tūlīt busi
Bet domas nemirst, tas bāžu tagad es dibenā
Nu kāpēc vienmēr man deg tik gaisma sarkanā
***
Tas ġimenes stāvoklis "aizņemts" tik vizuāli,
Mani nogurdina nepārtrauktie piedāvājumi un komentāri,
Arī ejot pa ielu man apnikuši, kas pīpina "jaguāri"
Vai vairs Tu negribi, lai būtu draugi mēs virtuāli?
Vai zeķubikses laikot, nadziņus krāsot un citādi jokot ir nereāli?
Kaut arī draugu man ir ļoti daudz,
Ne katram gribētājam vairāk par draudzību kas būtu ļauts.
Vai vēlies vēl ar mani baudīt TO?
Vai arī aizņemts esi, vai vienaldzīgs kļuvis-pret visu ŠO!!!!
(Zeķubikšu draugs:)
***
Ziema aiziet, vēl tik sniegs no jumtiem kritīs
Žēl, ka aizvien vēl tev mana roka vēsa šķitīs
Zeme jau sāk atbrīvoties no smagā sniega deķa
Un zīlītes vēl tiek pie kāda gabaliņa speķa
Kāds tevi silda, bet kādam sirsniņa drebinās
Pats jau sevi moka, atkal savos sapņos lidinās
Nenotecināt kādu asariņu man tagad ir par grūtu
Eh, ja arī man tu kādreiz spārniņus devusi būtu
***
Tu vienmēr visu ļoti zinātkāra
Jau zini, kādu Alfrēds putru vāra
Bet pati vienmēr tik noslēpumaina
Nezinu, kāda ap Tevi tā īstā aina
Kad jāpiedalās pasākumos svinīgos
Zinu, ka Tu ilgi skaties spoguļos
Tev mati plīvo, kad uzbrūk "vēji"
Tomēr Tu uz zemes palikt spēji
Un tad atkal paliek tā ļoti klusi
Kad projām nu esi un varbūt dusi
Un manā skapī zekjubikšu plaukts
Vienmēr kārtīgais kļuvis sajaukts
Laikam kad saķersi īstu pavasari
Tad es palaidīšu brīvē kādu asari
***
Zini, es vakar nemaz vēl gulēt neaizgāju
Un ne jau tāpēc, ka ilgi mazgāju sev kāju
Tik gribējās, un nemaz ne pēkšņi, ja kas
Atstāt kādu komplimentu, rakstīt pasakas
Kā skatījos debesīs, neredzēju ne zvaigzni
Tik Tavā virzienā iztēlojos kādu nogriezni
Kā gribēju Tev saplūkt visus pieneņu ziedus
Iekļūt Tavos sapnīšos, kas saldāki kā medus
Tu taču vienmēr palīdzi man izkrāsot dzīvīti
Vai atvēli savā sirsniņā man kādu stūrīti?
***
Vai runāt vēl, vai klusēt atkal censties
Nespēju es kādā mīlulītē neiemīlēties
Kaža slurpt ikuc - tā tas skan iekš globālo
Un zvēru, nav tas man nekāds vis obebālo
Un tagad latviski - ņem manu sirdi kā ķīlu
Atceries, es tevi mīlu, es tevi mīlu...
***
Un liekas man - jau pagājusi būs mūžība
Un atkal domājot, kāda ir tā mīlestība
Dažreiz liekas, arvien tālāka tā kļūst
Viņa tepat lidinās, atkal sirds man lūst
Gaišās dienās mazliet ilgas piemirstās
Nu līst, skumjas divtik stipri atgriežās
Atkal sāk pietrūkt kāda pasakaina būtne
Nekad neticēšu, ka tā nav paša dieva sūtne
Vai varētu maz kas viņas priekšā nenobālēt
Nē, lai arī kā tā mēġina sevi melnu mālēt
Kaut drīkstētu viņu lūgt vismaz uz deju
Bet atkal rakstu es tikai nesaprotamu dzeju
***
Nu piedod, ka liekos es ļauns
Ļoti bieži uzvedos kā klauns
Bet tas mīlestības vārdā tikai
Un nemaz Tev nav jābūt plikai
Pietiek tik kaut ar actiņām
Tik reizi būt tām kvēlojošām
Vai noglāstīt tik deguntiņu
Gribu, gribu Tavu smaidiņu
Vai tik rociņas Tavas siltās
Gribu es sajust tikai tās...
***
Un atkal ir silta vasaras nakts
No bildītes raugās tavs skats
Salst, zinu, tev siltas ir saujas
Tik uztici savus smieklus un skumjas
Gribu klausiities tavus sirdspukstus
Un tikai tev ko mīļu teikt čukstus |
|
|