| texc no chiepas, pasens bet man patiik | 13:45 |
|---|
Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas
un īpašības. Kad garlaicība bija jau trešo reizi nožāvājusies, neprātība
ierosināja:
-Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
Intriga pacēla vienu uzaci:
-Paslēpes? bet, kas tā par spēli?
Neprāts paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadī
tājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laikā ir
jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
Entuziasms uzreiz paķēra aiz rokas eiforiju un sajūsmināti uzdejoja ar viņu.
Prieks tā lēkāja, ka pat pārliecināja šaubas. Vienīgi apātijai nekas nelikās
pietiekami interesants, un viņa ateicās piedalīties spēlē. Patiesība nolēma labā
k neslēpties, jo viņu galu galā tik un tā atrod. Lepnums paziņoja, ka šī ir
pilnīgi muļķīga spēle, un, ka viņu nekas cits, kā viņš pats neuztrauc. Gļēvulība
ne īpaši negribēja riskēt.
-Viens, divi, trīs... - sāka skaitīt neprāts.
Pirmais noslēpās slinkums. Viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. Ticība
pacēlās mākoņos, bet skaudība paslēpās triumfa ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās
augstākā koka galotnē. Cēlums ļoti ilgi nevarēja noslēpties, jo katru vietu
atdeva kādam citam. Viņš vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota
kādam no viņa draugiem. Kristāldzidrais strauts- skaistumam. Koka dobums- bailē
m. Tauriņa spārns kā patvērums saldkaislei. Vēja pūsma- brīvībai, un tā viņa arī
nomaskējās par saules stariņu. Egoisms atrada tikai sev vienam ērtu un siltu
vietiņu. Meli paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā- varavīksnē). Bet kaisle
un vēlme nolīda dziļi vulkāna krāterī. Aizmāršība- pat neatceros, bet tas arī
nav svarīgi.
Kad neprāts jau aizskaitīja līdz 999 999, mīlestība vēl joprojām meklēja, kur
paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas. Un te pēkšņi viņa pamanīja
burvīgu, rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
-Miljons,- noskaitīja neprāts un devās meklēt pārējos. Pirmo, viņš protams
atrada slinkumu. Pēc tam izdzirdēja, kā ticība strīdas ar Dievu, bet par kaisli
un vēlmi uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. Neprāts pamanīja skaudību
un saprata, kur slēpjas triumfs. Egoismu pat nevajadzēja meklēt. Vieta, kuru
viņš bija izvēlējies, izrādījās bišu strops, un bites izdzina nelūgto viesi.
Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes
un pamanīja skaistumu. Bet šaubas sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē
viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: talants- svaigā un kupli zaļojošā zālē, skumjas-
tumšā alā, meli- varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai mīlestību nevarēja atrast. Neprāts to meklēja aiz katra koka, katrā
strautiņā, katrā kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu
krūmā. Bet, tiklīdz kā neprāts pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo
asie rožu dzeloņi savainoja mīlestībai acis.
Neprāts apjuka, nesaprata, ko darīt, raudāja, lūdza piedošanu un savas vainas
izpirkšanai, apsolīja, ka vinmēr būs viņas pavadonis. Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes... mīlestība kļuva akla un neprāts vienmēr ved viņu pie rokas...
|
|
|