| by Gain Fast | 25. Jan 2006 @ 01:41 |
|---|
|
es baidos apmaldīties vārdos, ja man tos izteikt skaļi nāktos..es labāk sēžu klusumā... |
Nesāpini sev tuvakos. Viņu
asaras nav Tevis vērtas.
un arii otraadi... |
| dzejoliic... | 6. Jul 2005 @ 16:15 |
|---|
Var paiet tikai mirklis, lai aizrautos ar kādu,
Var paiet tikai stunda lai iepatiktos kāds,
Var paiet tikai diena, lai iemīlētu kādu, bet
Paiet vesela mūžība, lidz tu aizmirsti kādu!!!! |
| http://members.lycos.co.uk/neznez/index.php?id=ieraksti | 27. Jun 2005 @ 14:29 |
|---|
Ak, gribi ielīst manā dzejas skapītī? Lien ar, tik neko nesavandi (zeķēm jāpaliek aukšējā plauktā) Un vispār neesmu jau nekāds Rainis... (nekas personisks, Jāni Pliekšān, bet skolā dikti nepatika...) Nu tad, nospļaujamies, ka slikti sanāk un lienam skapītī :)
***
Ir kāda tumša nakts, bet nav tā laimīga
Doma ir klāt, tā kas vienmēr baismīga:
Tiešām nekad man nesniegsi roku glastā?
Un Tu tīšām ļausi mīlai pārtapt lāstā?
Kad noticēsi kam īstam un kam mūžīgam?
Vai vienmēr dzīvosi mirklim laicīgam?
Atkal teiksi, par daudz no manis prasi
Atslābsti un labāk ko jaunu man palasi
Bet es baidos, dzirdi vēju smagi pūšam?
Tu domā, būs bez tevis jēga manam mūžam?
Neticu, es baidos... Un nolienu skapī...
***
Ir brīži, kad brīnumu mēs gaidām
Tuvu tas škiet, tad mēs smaidām
Jā, tuvu, un līdz laimei tik maz
Vēl tikai drusku un būtu kakraz
Bet atkal neatnāk tas pie mums
Tāpēc jau vinš saucās: brīnums
Spītīgi sakām, būs labi kaut kad
Vai skapī? Nu kā tad, kā tad...
***
Nesaprotu, klāt nakts un arī izmisums...
Vainīgo jau nav, tik jūs - Tu un klusums
Tad atgādinu sev: rīt būs atkal jauna diena
Un atceros, ka pasaulē jau ne Tu viena...
Jacīnās man talāk, bet kā lai uzjautrinos?
Kad vientuļš šķiet viss, es sirdī ieklausos
Tur jau Tu, vēl sadzirdu kā elektro dzītais
Tālumā lēni un klusi zūd trolejbuss devītais
Lai arī skumji, bet pasmaidu - ak es melīgais
Patiesībā bija jau tas divdesmit pirmais...
Bet vispār jau starpība nav nekāda lielā
Da brauca tas uz parku, Jelgavas ielā...
Pasmaidu - nu muļķi, gaida to Rātslaukumā
Nelīdz..., neprātīgi sagribas tavā tuvumā
Un šķiet, ka esmu jau skapī, puslīdz...
***
Šad tad notek dažas asaras,
Tā bieži, jau kopš vasaras
Varbūt, ka man tikai liekas,
Ka īstās sirdis nesatiekas...
Atkal, kaut kam mani plīstam,
Padodos un izraudos pa īstam...
Redz kā, depresīvākā diena,
Un Tu atraksti, ka neesi viena...
Atkal nekā, tik baigi snieg...
Un kāds muļķis skapī iemieg
***
Dīvaini, ka vispār esam tādi mēs
Kas slēpjās melnās zeķubiksēs
Kas zin cik skapī silti un plaši
Kas to nesaprot, vainīgi ir paši
Kad pauzes, krāsojam nadziņus
Gribās jau kā īstai kaķenei viņus
Šķiet, nevajag vairāk itin ne ko
Viens divi trīs un izjūtam mēs TO
Un pat tad, kad čučēt jāiet drīz
Mēs vēl aizskaitam līdz mīnus trīs
Nav gana, vēl koli un zvaigznītes
No īstās, ne klonētās mīlulītes
Forši, ka tādi mēs tik divi vien
Nē nē, Alfrēds tagad nepielien
***
...daudz šķēršļu un daudz pret,
Jā, rīts, sapņot vajag beigt, bet
Iesākts bija, es domu turpināju,
Tu tik tiešām padari mani vāju
Vel nebeidzu Tavu vārdu atkārtot
Patīk tos pāris burtus sakārtot
Atkal domās izstiepju roku: nāc
Nu vismaz naivumu pārmest nesāc
Ja nu kļūstam mēs sveši un tāli?
Apsoli neaiziet, būt kaut virtuāli
Es Tevi mīlu, pieņemt to vari?
Un neapturēs nekas, pat gāganu kari
Sirds man atkal spēka pilna bija,
Kā labum labā sīrijusa baterija
***
Piedod, šodien biju es mazliet skumīgs
Bet Tu saprati un paldies Tev drausmīgs
Tu atsūtīji vēl bulkas, es kļuvu priecīgs
Nepavisam vairs nejutos es Tev niecīgs
Vēlāk satiku es sapnī Tevi, meiteni jauko
Tu biji tur, Tu neprasīji no manis neko
Tu smaidot pieņēmi manu dvēseli klīstošo
Un tad kopā dzēram mēs kafiju neškīstošo
***
Šonakt cepu es Tev bulku šo
Lai Tu man vēl kādreiz pakūko
Jo patīk kā smaidi un smej
Skumji vienmēr, kad projām ej
Tev nadziņu nav, tu neskrāpētu
Tu ar nešķīstošo dalīties spētu
Lai ar manai bulciņai nu beigas
Izjutīsim vēl to bez steigas :*
***
Jūtu, kāds atkal klauvē no iekšpuses man,
Apēdis jau Tevi neesmu, bet esi Tu tur gan
Vienmēr man pēc Tevis tiekties un dzīties,
Neko nesaki, mēġini acīm manām paraudzīties
Nu skat, reku luksofors, mans vecais draugs,
Neviena nav, bet stadinas, ja nu kāds brauks
He, laikam jau deg tas tik man par prieku,
Nu diez vai varēs apturēt viņš pat to slieku
Kā domas manas, tā arī tā lien uz tavu pusi
Sirds jau tai nav un nobrauks to tūlīt busi
Bet domas nemirst, tas bāžu tagad es dibenā
Nu kāpēc vienmēr man deg tik gaisma sarkanā
***
Tas ġimenes stāvoklis "aizņemts" tik vizuāli,
Mani nogurdina nepārtrauktie piedāvājumi un komentāri,
Arī ejot pa ielu man apnikuši, kas pīpina "jaguāri"
Vai vairs Tu negribi, lai būtu draugi mēs virtuāli?
Vai zeķubikses laikot, nadziņus krāsot un citādi jokot ir nereāli?
Kaut arī draugu man ir ļoti daudz,
Ne katram gribētājam vairāk par draudzību kas būtu ļauts.
Vai vēlies vēl ar mani baudīt TO?
Vai arī aizņemts esi, vai vienaldzīgs kļuvis-pret visu ŠO!!!!
(Zeķubikšu draugs:)
***
Ziema aiziet, vēl tik sniegs no jumtiem kritīs
Žēl, ka aizvien vēl tev mana roka vēsa šķitīs
Zeme jau sāk atbrīvoties no smagā sniega deķa
Un zīlītes vēl tiek pie kāda gabaliņa speķa
Kāds tevi silda, bet kādam sirsniņa drebinās
Pats jau sevi moka, atkal savos sapņos lidinās
Nenotecināt kādu asariņu man tagad ir par grūtu
Eh, ja arī man tu kādreiz spārniņus devusi būtu
***
Tu vienmēr visu ļoti zinātkāra
Jau zini, kādu Alfrēds putru vāra
Bet pati vienmēr tik noslēpumaina
Nezinu, kāda ap Tevi tā īstā aina
Kad jāpiedalās pasākumos svinīgos
Zinu, ka Tu ilgi skaties spoguļos
Tev mati plīvo, kad uzbrūk "vēji"
Tomēr Tu uz zemes palikt spēji
Un tad atkal paliek tā ļoti klusi
Kad projām nu esi un varbūt dusi
Un manā skapī zekjubikšu plaukts
Vienmēr kārtīgais kļuvis sajaukts
Laikam kad saķersi īstu pavasari
Tad es palaidīšu brīvē kādu asari
***
Zini, es vakar nemaz vēl gulēt neaizgāju
Un ne jau tāpēc, ka ilgi mazgāju sev kāju
Tik gribējās, un nemaz ne pēkšņi, ja kas
Atstāt kādu komplimentu, rakstīt pasakas
Kā skatījos debesīs, neredzēju ne zvaigzni
Tik Tavā virzienā iztēlojos kādu nogriezni
Kā gribēju Tev saplūkt visus pieneņu ziedus
Iekļūt Tavos sapnīšos, kas saldāki kā medus
Tu taču vienmēr palīdzi man izkrāsot dzīvīti
Vai atvēli savā sirsniņā man kādu stūrīti?
***
Vai runāt vēl, vai klusēt atkal censties
Nespēju es kādā mīlulītē neiemīlēties
Kaža slurpt ikuc - tā tas skan iekš globālo
Un zvēru, nav tas man nekāds vis obebālo
Un tagad latviski - ņem manu sirdi kā ķīlu
Atceries, es tevi mīlu, es tevi mīlu...
***
Un liekas man - jau pagājusi būs mūžība
Un atkal domājot, kāda ir tā mīlestība
Dažreiz liekas, arvien tālāka tā kļūst
Viņa tepat lidinās, atkal sirds man lūst
Gaišās dienās mazliet ilgas piemirstās
Nu līst, skumjas divtik stipri atgriežās
Atkal sāk pietrūkt kāda pasakaina būtne
Nekad neticēšu, ka tā nav paša dieva sūtne
Vai varētu maz kas viņas priekšā nenobālēt
Nē, lai arī kā tā mēġina sevi melnu mālēt
Kaut drīkstētu viņu lūgt vismaz uz deju
Bet atkal rakstu es tikai nesaprotamu dzeju
***
Nu piedod, ka liekos es ļauns
Ļoti bieži uzvedos kā klauns
Bet tas mīlestības vārdā tikai
Un nemaz Tev nav jābūt plikai
Pietiek tik kaut ar actiņām
Tik reizi būt tām kvēlojošām
Vai noglāstīt tik deguntiņu
Gribu, gribu Tavu smaidiņu
Vai tik rociņas Tavas siltās
Gribu es sajust tikai tās...
***
Un atkal ir silta vasaras nakts
No bildītes raugās tavs skats
Salst, zinu, tev siltas ir saujas
Tik uztici savus smieklus un skumjas
Gribu klausiities tavus sirdspukstus
Un tikai tev ko mīļu teikt čukstus |
| njaaaaaa...skumjsh dzejoliiC | 27. Maijs 2005 @ 17:00 |
|---|
Dazjreiz man gribas
par lupatu lelli
kljuut... Lupatu lellei nekas
nav vajadziigs, nedz taa
skumst, nedz taa juut... Tai
nesaap ja taa tiek
noraidiita, ja to kaut kur
kaktaa iemet... Tai nesaapees
pat tad, Ja tai norautu
roku... Vinjai tas nemaz
neruup, Jo gan jau pienaaks
diena, kad mazais beerns to
sameklees, pacels un
samiiljos... tad, kad vinjam
taa apniks atkal iemetiis
kaadaa kaktaa tikai lupatu
lellei nesaapees... BET ES
NEESMU LUPATU LELLE.
|
| » 13 teicieni dzīvei |
|---|
1.Es mīlu tevi nevis dēļ tā, kas tu esi, bet dēļ tā, kas esmu es, kad esmu tev blakus.
2.Neviens nav tavau asaru cienīgs un tie, kas ir, nekad neliks tev raudāt.
3.Tas, ka kāds nemīl tevi tā kā tu vēlētos, vēl nenozīmē, ka viņš nemīl tevi ar savu būtību.
4.Patiess draugs ir tas, kurš tur tavu roku un skar tavu sirdi.
5.Ļaunākais veids kā ilgoties pēc kāda ir būt nosēdinātam viņam blakus un zināt, šis cilvēks tev nekad nepiederēs.
6.Nekad nepārtrauc smaidīt, pat skumju brīžos, jo kāds var iemīlēties tavā smaidā.
7.Šajā pasaulē tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam tu esi vesela pasaule.
8.Nekad nepavadi laiku ar cilvēku, kuram nerūp laika pavadīšana ar tevi.
9.Varbūt dievs vēlas, lai tu satiktu daudz „nepareizo” cilvēku, pirms satiec to īsto un tad, kad tas būs noticis, justos pateicīgs.
10.Neraudi par to, ka kaut kas ir beidzies. Smaidi par to, ka tas ir bijis.
11.Vienmēr būs cilvēki, kas tevi sāpinās, tomēr tev jāturpina uzticēties vienkārši esi uzmanīgs.
12.Kļūsti par labāku
cilvēku un esi pārliecināts, ka zini, kas tu esi, pirms satiec kādu svešinieku un
ceri, ka viņš zinās, kas tu esi.
13.Necīnies pārlieku, vislabākās lietas notiek negaidīti.
Gabriels
Garsija
Markess
27. Maijs 2005 @ 15:48
|
| » ak cik sen naf raxtiic :(( |
|---|
1. Ja juuties taalu no Dieva, uzmini, Kursh aizgaaja?
2.Kas tu esi- ir Dieva daavana tev. Kas tu kluusti- ir tava daavana Dievam.
3. Es esmu Dieva Dziives melodija un Vinsh izdzied savuDziesmu caur mani. 4. Mees taa paiistam nevaram aiziet tur, kur Dievs ir, vai tur, kur Dieva nav, jo VInsh ir visur.
5.Neraugoties uz to, kas pashlaik notiek tavaa dziivee, zini, ka Dievs Tevi gaida ar atplestaam rokaam.
6. Dari visu iespeejamo un guli mieraa. Dievs ir
nomodaa.
7. Dievam prieksh tevis ir plans un meerkis, kuru neviens cits nespees piepildiit.
8.Dieva praats tevi nekad neaizvediis tur, kur Dieva zeelastiiba tevi
nevarees pasargaat.
9.Mees esam atbildiigi par pieliktajaam puuleem, ne par iznaakumu.
10. Mees izvelkam buras, Dievs liek puust veejam. 11. Ja Dievs saka ‘nee’, tas noziime, ka Vinam kas labaaks prieksh tevis padomaa.
12.Muusu priekshaa staavoshais uzdevums nekad nav tik liels kaa tas speeks, kas staav aiz mums.
13. Tas ir mans darbs dariit Dieva darbu, tas ir Dieva darbs ruupeeties par manu darbu.
14. Kaa tas naak, ka mees allaz skraidaam rinkii, mekleejot Dievu? Vinsh tachu nav pazudis.
15. Dievs mani suutiijis uz zemes, lai es izdariitu dazas lietas; pagaidaam no to pabeigshanas esmu tik taalu, ka nekas cits neatliks kaa dziivot un turpinaat muuziibaa.
Autors nezinaams
16. Maijs 2005 @ 19:11
|
| » :( |
|---|
shon dikt auxc.saule pazudusi.eju mekleet.aiz rokas vest atpakalj.pielimeshu pie debess juma, lai spid vienmer.
7. Apr 2005 @ 14:16
|
| » texc no chiepas, pasens bet man patiik |
|---|
Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas
un īpašības. Kad garlaicība bija jau trešo reizi nožāvājusies, neprātība
ierosināja:
-Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
Intriga pacēla vienu uzaci:
-Paslēpes? bet, kas tā par spēli?
Neprāts paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadī
tājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laikā ir
jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
Entuziasms uzreiz paķēra aiz rokas eiforiju un sajūsmināti uzdejoja ar viņu.
Prieks tā lēkāja, ka pat pārliecināja šaubas. Vienīgi apātijai nekas nelikās
pietiekami interesants, un viņa ateicās piedalīties spēlē. Patiesība nolēma labā
k neslēpties, jo viņu galu galā tik un tā atrod. Lepnums paziņoja, ka šī ir
pilnīgi muļķīga spēle, un, ka viņu nekas cits, kā viņš pats neuztrauc. Gļēvulība
ne īpaši negribēja riskēt.
-Viens, divi, trīs... - sāka skaitīt neprāts.
Pirmais noslēpās slinkums. Viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. Ticība
pacēlās mākoņos, bet skaudība paslēpās triumfa ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās
augstākā koka galotnē. Cēlums ļoti ilgi nevarēja noslēpties, jo katru vietu
atdeva kādam citam. Viņš vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota
kādam no viņa draugiem. Kristāldzidrais strauts- skaistumam. Koka dobums- bailē
m. Tauriņa spārns kā patvērums saldkaislei. Vēja pūsma- brīvībai, un tā viņa arī
nomaskējās par saules stariņu. Egoisms atrada tikai sev vienam ērtu un siltu
vietiņu. Meli paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā- varavīksnē). Bet kaisle
un vēlme nolīda dziļi vulkāna krāterī. Aizmāršība- pat neatceros, bet tas arī
nav svarīgi.
Kad neprāts jau aizskaitīja līdz 999 999, mīlestība vēl joprojām meklēja, kur
paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas. Un te pēkšņi viņa pamanīja
burvīgu, rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
-Miljons,- noskaitīja neprāts un devās meklēt pārējos. Pirmo, viņš protams
atrada slinkumu. Pēc tam izdzirdēja, kā ticība strīdas ar Dievu, bet par kaisli
un vēlmi uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. Neprāts pamanīja skaudību
un saprata, kur slēpjas triumfs. Egoismu pat nevajadzēja meklēt. Vieta, kuru
viņš bija izvēlējies, izrādījās bišu strops, un bites izdzina nelūgto viesi.
Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes
un pamanīja skaistumu. Bet šaubas sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē
viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: talants- svaigā un kupli zaļojošā zālē, skumjas-
tumšā alā, meli- varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai mīlestību nevarēja atrast. Neprāts to meklēja aiz katra koka, katrā
strautiņā, katrā kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu
krūmā. Bet, tiklīdz kā neprāts pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo
asie rožu dzeloņi savainoja mīlestībai acis.
Neprāts apjuka, nesaprata, ko darīt, raudāja, lūdza piedošanu un savas vainas
izpirkšanai, apsolīja, ka vinmēr būs viņas pavadonis. Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes... mīlestība kļuva akla un neprāts vienmēr ved viņu pie rokas...
5. Apr 2005 @ 13:45
|
| » patika shitas texc |
|---|
domaa, ka domaaa..:))
4. Apr 2005 @ 12:22
|
|
|