| 11:10 am |
Par to, ka es gribu nomest liekos kg es droši vien domāju jau kopš - jā, kopš kādiem laikiem? Droši vien mūžīgi. Kā es sāku pamanīt, ka es esmu apaļīga? Sporta stundās - kādā otrajā klasē, kad īsti nesapratu, ko fizkultūras skolotāja grib, kad saka - izrieziet krūtis. Es centos pēc labākās sirdsapziņas, bet nu tagad saprotu, ka tajā laikā cītīgi izgāzu vēderu, nevis izriezu krūtis, jo nebiju sapratusi, ko īsti tā skolotāja no manis grib. Tā rezultātā parastajā dzīvē man bija normāla gaita un normāla stāja, bet fizkultūras stundās - ne pārāk, kā rezultātā man pat laikam tikai ieteikts iet uz koriģējošo vingrošanu - labot stāju.
Šī situācija, protams, bija medusmaize klasesbiedriem, kuri metās par to mani cītīgi apsmiet. Komfortu, tas man, protams, nesagādāja, bet mazākajās klasēs es par to vēl tā īsti nepārdzīvoju, jo tad jau neviens vēl nebija tā kārtīgi pabradājis pa manu pašapziņu. Turklāt - lai gan es biju diezgan atstumts bērns, bija meitnes, kuras pavadīja ar mani kopā laiku - un man ar to arī pietika.
Bet vispār - lai kā es varbūt izskatījos no malas, iekšēji es biju diezgan pofigistisks bērns. Ne tāds ļauns, ne īpaši labs, tāds - visai balta lapa, uz kuras varēja sarakstīt gan labas, gan ne tik labas lietas.
Tas, par ko es mazliet brīnījos jau bērnībā, bija fakts, ka citi bērni pret mani mēdza izturēties pilnīgi savādāk tad, kad mēs bijām kopā - klases kolektīvā un tad, kad sanāca darboties vai komunicēt divatā. Tā kāds klasesbiedrs, ar kuru es sēdēju vienā solā krievu valodas stundās, tajās izturējās pret mani pilnīgi adekvāti, savukārt tad, kad bijām klasē kopā, nelaida garām iespēju parādīt man savu nicīgo attieksmi. Vēl spilgtāks piemērs bija kāds cits puika, kurš visu laiku burkšķēja par mani visādas nejēdzības, bet tad, kad bija aizbraucis ciemos uz laukiem - pie saviem radiniekiem (kas sagadīšanās pēc dzīvoja netālu no manas mājas), nāca pie manis un aicināja nākt ar viņu spēlēties. Es atceros, kā mēs divatā ar viņu vizinājām kaut kādas rotaļu mašīnītes un viņš nevienā mirklī neteica man kaut ko sliktu. Bet skolā viss atkal bija vecajās sliedēs. Tad bija vēl viens puika, kurš mani raustīja aiz bizēm un nelika man mieru. Un bija pilnīgi sajūsmā, kad es reiz - vairs nevarēdama to izturēt, sāku viņam pa klasi dzīties pakaļ, lai viņu pārmācītu. Visvairāk, protams, izcēlās kāds puika, kurš sēdēja man tieši priekšā. Viņš regulāri mēdza pagriezties pret mani un stāstīt visādas nejēdzības, kurās izpaudās gan viņa (droši vien ģimenē) dzirdētā leksika - par to, ka esmu mauka un citas līdzīgas lietas. Tā kā es savos asotņos gados nezināju, ko tāds vārds nozīmē, tad es par to īpaši nesatraucos, lai gan sapratu pēc klasesbiedra toņa un izturēšanās, ka viņš grib mani aizvainot. Kopumā man tas viss nepatika, jo bija ļoti apnicīgi. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņi neliek mani mierā, jo pati pirmā nemēdzu iet klāt un kādam uzmākties ar savu sabiedrību.
Bet - atgriežoties par tēmu, kas tomēr būs šī bloga galvenā tēma - mans svars, es zinu, ka toreiz nemaz nebiju resna. Varbūt es nebiju tāds skaliņš kā lielākā daļa manu klasesbiedreņu, bet pilnīgi noteikti arī nebiju resna. Kad biju 130 cm gara, svēru 29 kg. Un man ar kādu paralēlklases biedreni, kura bija skaista un slaida, bija viens tautastērps, kuru mēs vilkām pēc kārtas uz deju kolektīva skati.
Bet nu viss jau ir galvā, vai ne? Tā nu es biju pilnīgi pārliecināta, ka es esmu klases neglītākā un resnākā meitene, jo tieši tādu mani redzēja arī mani klasesbiedri. |