noskatījos kaseti, kur es 1993. gada februārī sēžu pie klavierēm, spēlēju un dziedu bērnības lielāko hītu "V trave siģel kuzņečik".

vecmāmiņa nevar nosēdēt uz vietas, obligāti sakārto man svārciņus, un liek spēlēt "jautrāk, bērniņ, jautrāk!", protams, paspējot pie tā visa klāt iepozēt kamerai, kas tolaik bija kaut kas unikāls... videokamera, woooaah!!!

māmiņa liek turēt smuki rociņu, dzied līdzi un ir vairāk uztraukusies nekā es pati, jo filmē taču!!!

man gan pašai tas ir kārtējais vakars, kad ir jārāpjas virsū tam gigantiskajam krēslam pie tā milzīgā instrumenta un kaut kas nebūt jāklimperē, jo ciemiņiem ļoti interesē un vecāki ļoti lepojas.

māsīca neko nesaprot, viņai vienalga, jo uz galda baigi garšīgā sula stāv, bet dzert vēl nevar, jo es tak, stulbā, kaut ko tur spēlēju...

viņas vecāki, savukārt, sajūsmā un plaudē ritmā un smaida ar tādu nelielu skaudību acīs, bet tas tā vienmēr ir bijis un joprojām ir.

vectētiņš neko nesaka, viņš smaida kā pavasara saulīte, jo viņš ir laimīgākais vectētiņš pasaulē!
un es tagad sēžu un domāju - līdz kam tas mani ir novedis... ka TAD tas mazais cilvēciņš pie tām klavierēm pat nenojauta, ka TAGAD uz tieši tām pašām klavierēm spēlēs Šopēnu un Rahmaņinovu. (es par altu šoreiz vispār pat nerunāšu...)

un tagad pēc idejas būtu jāsākas - kā būtu, ja būtu - bet, redz, foršākais ir tas, ka tas man absolūti neinteresē, jo tā, kā ir tagad, ir vislabāk.

jo, vecīt, kā man skan... ;P