vakar bija oficiāli tizla diena un es biju tizla līdz ar to...
viss sākās jau ar braucienu tramvajā, kas, liekas, ir diezgan ikdienišķa darbība, bet man izdevās to padarīt pavisam citādāku. iekšā tramvajā es iekritu un ārā no tā es, attiecīgi, izkritu. (man tādos brīžos vienmēr patīk fantazēt par to, kāds priekšstats par mani varētu rasties apkārtējiem)

tizluma vainagojums bija 10os vakarā, kad es ieraudzīju skrienošu urlu ar milzīgu dzeltenu tauriņķērāju, lūk, tajā brīdī es sajutos garīgi nelīdzsvarota, jo kopā ar visiem dienas piedzīvojumiem, par kuriem pat nav vērts vairs stāstīt, tas bija vienkārši brīnišķīgs salikums, un tad es piefiksēju, ka sāku tā paslimi ķiķināt, mēģinot šoreiz IEKĀPT tramvajā un tikt līdz mājām veselai.