В Москву!

Liels sapnis, kuru sapņoju katru dienu!

Un vispār vakar naktī es biju Kokneses pilsdrupās, kur, paceļot galvu uz augšu, man noreiba galva no tā zvaigžņu kvantuma, kas bija debesīs. Kaut ko tik skaistu es tiešām sen nebiju redzējusi. Smaids pretojās vējam, kas bija drīzāk vētra nekā vējš, acis, kamēr neskatījos zvaigznēs, turēju ciet, jo prožektors, kurš pilstrupas izgaismoja, bija pārāk spēcīgs, no tāluma izskatījās pēc Pērsē grimstošas fūres ar degošiem gabarītlukturiem vai kā viņus tur sauc... Un mutē joprojām bija piena garša. Ar pienu uzcienāja vecmāmiņa un tas bija no govs vārdā Magone, kurai arī ir raksturiņš, nu vai ziniet...