Agri no rīta šodien izgāju no mājas (!!!!) un nācās paiet lielāku gabalu nekā parasti, jo vajadzīgais transports bija pārcenties ar laikā būšanu un, protams, mana deguna priekšā durtiņas bija ciet. Soļoju no Ģertrūdes ielas līdz Katedrāles parkam un sajutos mazliet savādi līdz man pieleca, ka visi (VISI) tie cilvēki, kas nāca man pretī vai gāja pa priekšu, bija tērpušies praktiski sēru drānās. Melns, pelēks, pavīdēja tumši brūns, šad tad tumši zaļš vai tumši zils. Skatloga atspulgā ieraudzīju salīdzinoši krāsaino, tirkīza/bordo sevi.
Es sajutos tiešām dīvaini, pirmkārt mani izbrīnīja tas, ka es absolūti neredzēju nevienu krāsu visa ceļa garumā, es pat meklēju, man nesanāca. Tiesa, ceļš nebija garš un cilvēku nebija īpaši daudz, bet !!!!!!!!! nu?
Vot to es šorīt nesapratu.
(Es pirmo krāsu ieraudzīju pie Katedrāles. Rozā, protams)
(godīgi)

Tas gan patiesībā nav nekas svarīgs, par ko rakstīt.