"Jo atmiņa līdzīgi kā viss pārējais dzīvo līdzsvarā - tā izbalina blāvo un paspilgtina košo."
Tas nav līdzsvars, tas drīzāk izklausās pēc runaway imbalance - neliela novirze no vidējā uz vienu vai otru pusi ilgākā laika periodā noved pie vienas vai otras galējības. Kkas no man tik mīļās haosa teorijas.

Objektivitāte nav šīs pasaules iezīme. Iespējams, ka ir gluži otrādi - dažreiz pārāk ilgi jūtamies vainīgi par kko, kas nemaz tik daudz sāpju nav izraisījis, un par pārāk nenozīmīgu uzskatām kādu jauku, citam veltītu sīkumu, kas tam otram varbūt bija vienīgais gaismas stars tā brīžā pasaulē.

Bet tas, ka citi labprātāk līdzcilvēku tēlus savā prātā veido sliktākus kā istenībā, gan ir diezgan universāla patiesība. Katram patīk domā, ka ir salīdzinoši labāks par apkārtējiem.