Kā būtu, ja būtu..   
09:36pm 29/06/2013
 
mood: sad
Prologs.

Agrs ziemas rīts.
Vējš beidzot bija pierimis, un kupenas paklausīgi snauda ielu malās.
Saule tikko kā uzaususi- sarkana un auksta.
Kādas mazpilsētas dzemdību namā ārsti sumināja jauno māmiņu:
-Apsveicu, jums piedzimis puisītis.-
***
… Uz lieveņa atskanēja klaudzoši soļi.
-Vai,die’! Viņi beidzot ir klāt!- sieviete, iesirmiem, gaumīgā mezglā savītiem matiem, priecīgi saberzēja sastrādātās rokas- vienīgās sūrās dzīves liecinieces. Dzīves, kuru viņa bija spējusi izmainīt. Tikai rokas vairs nevarēja sakopt tik ļoti, lai neviens nemanītu veļas dēļa atstātās pēdas. Reiz viņa bija nosolījusies, ka viņas ģimenei nekā netrūks, un mērķtiecīgi tiecās uz to, nesmādēdama nevienu darbu.
Vīrietis mīloši noraudzījās uz savu sievu un krekšķoši iesmējās.
Durvis atvērās, un pa tām ienāca stalts, izskatīgs jauneklis kopā ar piemīlīgu, jaunu sievieti.
-Filip, dēliņ!- māte metās bučot dēlu.
Viņš gaiši iesmējās un pacēla māti uz rokām.
-Māmiņ, tēt, šī ir Elija, mana sieva!- Filips teica, nolikdams mammu zemē.
-Ļoti priecājos ar jums beidzot iepazīties, Blūma kundze, – Elija bikli teica, kad Filipa māte viņu sirsnīgi apskāva.
-Blūma kundze?! Ha,ha! Ak, sauc taču mūs visus vārdā! Tagad tak esam viena ģimene!- māte jautri ierosināja.
***
Tajā dienā nekas nevēstīja par ļaunumu, kas uzglūnēja aiz stūra…
-Vai tu ļoti dusmosies, ja neiešu ar tevi uz to krāmu bodi?- Filips pieglaimīgi jautāja.
-Tas ir antikvariāts, Filip!- Elija smaidot aizrādīja.
-Tad kā būs? Vai varu tevi pagaidīt kafejnīcā?-
-Labi! Pēc divdesmit minūtēm tiksimies kafejnīcā!-
-Es tevi mīlu, Elij!-
-Ak, Tu viens!- sieviete smējās un steidzīgi šķērsoja ielu.
Norunātajā laikā Filips iznāca uz ielas. Elija jau stāvēja otrā ielas pusē, gaidīja, kad mašīnu plūsma mitēsies, un māja vīram.
Filips pacēla roku, lai pamātu. Tālākais notika zibenīgi. Iela bija tukša, Elija spēra soli uz priekšu, un viņu notrieca, sarkans auto ar dzērušu vīrieti pie stūres, kurš piepeši bija uzradies šķērsielā.
Elija nomira notikuma vietā, sašutuša pūļa ieskauta. Filips atcerējās tikai to, ka kliedza… Skaļi… Lūdzoši… Izmisīgi…
***
Kopš Elijas bērēm nebija pagājusi pat nedēļa, kad atgadījās notikums, kurš izmainīja Filipa dzīvi.
Nomāktībā tukšodams alkohola glāzi, Filips beidzot pamanīja, ka istabā nav viens. Skatiens fokusējās uz vīrieša siluetu istabas tālākajā kaktā. Absolūti neieinteresēts, Filips atgriezās pie savas iepriekšējās nodarbes. Pielēja, pēc skaita nenosakāmo, glāzi un vienā paņēmienā to izdzēra.
Uzmanība tika novirzīta uz kaktā sēdošo vīrieti, kurš pacietīgi ļāva sevi aplūkot. Filips īsti neatcerējās, vai bērēs būtu varējis viņu redzēt. Pēdējā laikā viņš daudzas lietas nespēja paturēt prātā. Varbūt tas bija kāds sens Elijas mīļākais, kurš sajutās vienots ar Filipu dzīves dramatiskajā mirklī.
-Kas tu esi?- Filips uzrunāja ciemiņu.
-Vari saukt mani par Tomu, Fēliksu, Maksu, kā gribi,- viņš atbildēja.
-Vai tev ir arī kāds cits vārds?-
-Tu apvainosies, ja pateikšu!-
-Ai, izbeidz, šī nav tā situācija!-
-Labi, mans vārds ir Filips.-
-Uuuuuuuuun?-
-Nu, tev neliekas dīvaini,ka mūs sauc vienādi?-
-Jo..? Katrs otrais šajā rajonā ir Filips!-
-Vai tu neredzi līdzību?-
-Nē, vai vajadzētu?-
-Es esmu tava Griba!-
-Kas? Tev visi mājās?-
-Eu, palūgšu nemētāties ar apvainojumiem!-
-Ko tu gribi, Griba?-
-Mēs sarunājām, ka mani sauc Filips.-
-Ko tev vajag?-
-Nē, tev kaut ko vajag!-
-Piemēram?-
-Nu, vai tev tikko nenomira sieva?-
-Kas tas par stulbu joku?-
-Ja tev ir vēlēšanās, tu vari viņu izglābt!-
-Paklau, draugs! Tavi jociņi šeit tiešām ir nevietā! Viņa ir sešas pēdas zem zemes! Velns parāvis! Par ko tu mani uzskati?!-
-Belcebulu labāk nepiemini! Man ar viņu seni rēķini!-
-Vai tu tiešām domā, ka esmu ieinteresēts visā šajā vājprātā?- Filips sarauca uzacis.
-Labi, labi, neesi tāds rūgumpods!- Ciemiņš labināja.
Filips gandrīz zaudēja savaldīšanos.
-Tu esi jucis!!- viņš kliedza. –Vai arī es…,- vīrietis pēc brīža rūgti nopūtās, atzinis sakāvi.
-Klau… Darīsim tā- es tev došu iespēju kaut ko dzīvē mainīt.-
-Vai gribi, lai es tam noticu?- Filips sarkastiski iesmējās.
-Nē, bet vai tev ir cita iespēja?!-
-Acīmredzot nav…-
-Nu,tad?…-
-Labi… Kā teiksi… Es tik ļoti vēlos viņu atpakaļ…- Filips čukstēja. –Viņa manā dzīvē bija viss… Kā viņa man spēja to nodarīt?- viņa acis pildījās asarām.
-Vai man tev atgādināt, ka Eliju notrieca piedzēries šoferis?- Ciemiņš interesējās.
-Ak, neatkārto vairs tās šausmas… Es nespēju klausīties…!- Filips izmisis kliedza un aizspieda ausis ar rokām.
Ciemiņš paraustīja plecus.
***
Kad Filips beidzot rokas nolaida gar sāniem, viņš ieraudzīja, ka stāv ielas malā. Starp mašīnām viņš pamanīja sievietes stāvu, kura sirsnīgi māja un sauca viņu pie sevis. Cilvēki steidzās padzert pēcpusdienas kafiju. Tāpat kā toreiz… tāpat kā pirms tā šaumīgā negadījuma…
-Elij, nē…- Filips kā drudzī čukstēja, kad sieviete paspēra soli, lai šķērsotu ielu.
Nekontrolējamā ātrumā uz viņas pusi brāzās Nāve, sarkanas mašīnas veidolā! Brīdinājuma kliedziens sastinga Filipam uz lūpām.
Pēdējā brīdī Elija pamanīja auto un parāvās atpakaļ uz ietves.
Filipam aiz atvieglojuma acīs sariesās asaras.
-Mīļā… Mana mīļā…- aizkustinājuma asaras vēl nebija nožuvušas, kad nomaldījusies lode ietriecās viņam krūtīs un viņš saļima uz ietves, mirkdams savās asinīs…

***
-Nu, vai tā ir labāk?- Ciemiņš lepni vaicāja.
-Tu joko?! Ar ko tas ir labāk?!-
-Viņa ir dzīva.-
-Jā, bet es neesmu!-
-Nu, vecīt, tu gan daudz gribi!-
-Lūdzu, dod man citu iespēju!-
-Tu esi briesmīgs egoists, vai zini?-
-Dod man citu iespēju!!- Filips sagrāba vīrieti aiz krekla.
-Labi, labi… Atdziesti..!-
***
Dzīvojamajā istabā bija uzklāts tējas galds četrām personām.
-Kāpēc Elija tik ļoti kavējas?- tēvs vaicāja Filipam.
-Jā, viņa taču ir ļoti punktuāla,- Blūma kundze pievienoja dēla bažām vēl vienu šausminošu nojautu pilienu.
Viņš nemierīgi sagrozījās krēslā. Vīrieša rokas izbailēs drebēja tik stipri, ka viņš tām uzsēdās virsū.
Piepeši atskanēja kliedziens, kurš lika viņam sarauties čokurā. Kliedzēja bija sieviete. Elija. Viņa Elija! Filips kā paralizēts blenza pa logu tēvam aiz muguras. Viņa sievas izmisumā izķēmotās sejas aprises vīdēja uz krēslojošā dārza fona. Pret stiklu izšļācās miega artērijas košās asinis, kas kliedzienu pārvērta gārdzienā. Viens mirklis un viņa bija mirusi. Atkal!!!
Stingums atlaida paralizētos locekļus, un Filips metās dārzā pie sievas.
-Filip, tu, lops tāds!! Ko tu atkal esi savārījis?!- viņš kliedza, turēdams klēpī Elijas nedzīvo ķermeni. Viņas galva nedabiski nokarājās atpakaļ, un skaistajos, zīdainajos matos jaucās viņas karstās, lipīgās asinis ar Filipa asaru un puņķu straumi!
Māte bija paģībusi, un tēvs ūdens glāzē skaitīja viņiem abiem sirds pilienus.
-FILIP! TU NEPALIKSI NESODĪTS! PARĀDIES, MĪKSTMIESI!!-
-Dēls, tu mūs ar māti biedē, – drebelīgā balsī teica tēvs un centās aplikt viņam ap pleciem rokas, bet Filips tās nopurināja, pielēca kājās un ieaurojās:
-FILIP!!!-
Tajā brīdī viens no ātrās palīdzības brigātes injicēja viņam trankvilizatoru un Filips saļima.
Attapies uz grīdas, baltas telpas vidū, tērpts trako kreklā, viņš bezpalīdzīgā niknumā grieza zobus, līdz sajuta asins garšu. Nodrupuša zoba asā šķautne bezkaislīgi dūrās smaganās.
-Filip!- viņš kliedza un spļāva asinis. Un atkal kliedza. Un atkal spļāva…
Līdz durvis atvērās un spļāviens trāpīja ienākušajam sanitāram uz apaviem.
Sanitārs izvilka no kabatas hlorētu mutautu, pieliecās un noslaucīja asinis kopā ar izspļauto zoba šķembu.
-Tu nesmuki uzvedies, Filip,- viņš klakšķināja mēli.
-Filip?- caur aizpampušiem plakstiem Filips palūkojās uz atnācēju.
-Filip… Nelietis tu tāds…- viņš gausi teica.
-Vai arī ši versija nebija laba?-
-Kā, tavuprāt, tā varēja būt laba, smerdeli? Elijas nāve bija brutāla!-
-Nu, labi, labi! Piedod! Mazliet pārcentos! Kas tur liels? Tas bija netīšām!-
-Nu, vai zini…-
-O. K., tad pamēģināsim citu variantu!-
-Tev tas liekas smieklīgi?!-
-Nē, kāpēc gan!-
-Nu, tad pacenties! Lūdzu… Vēl tikai šoreiz!-
***
Filips atvēra acis. Pārlaida skatienu tik pazīstamajām tapetēm viņu abu guļamistabā un atviegloti nopūtās, izdzirdējis dušā tekam ūdeni.
Izlēcis no gultas, lai apskautu savu sievu, viņš pusceļā uz dušu sastinga, jo Elija stāvēja pie durvīm mētelī.
Tajā pašā brīdī, kad viņa priecīgi darīja zināmu, ka ir ātrāk atgriezusies no darba brauciena, vannas istabas durvis atvērās, un tajās parādījās puskaila sieviete! Elijas seja nobālēja.
-Es varu paskaidrot…- Filips sastostījās, kaut gan viņam tas visticamāk neizdotos, jo visas atmiņas no prāta bija gluži kā izdzēstas.
-Atkal?! Filip! ATKAL?!- Elija kliedza.
-Kas tā ir par padauzu?- noraujot sev mēteli, viņa nikni uzlūkoja sievieti.
-Es nezinu…- Filips izdvesa.
-Nezini?! Tu esi stulbs?! Ko tu vakar lietoji? Cik var tekt, lai met mieru!!- Elija bija aizsvilusies.
-Elij, lūdzu!- Filips centās apskaut sievu.
-Nepieskaries man!- viņa iekliedzās un metās uz vannas istabu.
Durvis aiz viņas aizcirtās, un Filips dzirdēja, kā Elija pagriež atslēgu.
Biedējošas nojausmas pārņemts, Filips sāka dauzīt durvis. Kliedza. Draudēja. Lūdzās.
Klusums. Pārāk ilgs.
Filips uzlauza durvis un ieraudzīja ainu, kas lika sirdij sažņaugties… Atklāsme viņu padarīja slimu… Viņš bija Elijas nelaimīgās dzīves cēlonis un sekas… Tikai viņš… Vienmēr!
Sieviete gulēja vannā, un ūdens krāsojās sarkans no pārgrieztajām vēnām… Viņš nebija spējis sievu nosargāt… Nebija spējis darīt viņu laimīgu! Filips ienīda sevi par ciešanām, kuras Elijai viņa dēļ bija jāizcieš!
Viņš nokrita ceļos un izkliedza:
-Es vairs nespēju to izturēt! Es tikai gribu, lai viņa būtu laimīga!-
Karstas asaras ritēja viņam pār seju…
-Kaut es nebūtu piedzimis…-

***
Epilogs.

… Agrs ziemas rīts.
Vējš beidzot bija pierimis, un kupenas paklausīgi snauda ielu malās.
Saule tikko kā uzaususi- sarkana un auksta.
Kādas mazpilsētas dzemdību nama ārsti izmisīgi cīnījās par priekšlaicīgi dzimuša puisēna dzīvību. Velti…
-Jūsu bērniņš piedzimis nedzīvs. Man ļoti žēl, Blūma kundze…		  
     Post
 
 
novella