- Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet.
- 15.4.09 23:13
-
"Tu gribi teikt, ka atgriezties nemaz nav iespējams? Ne jau to es domāju. Nē, es neraudu par bērnību, kuras siltajā lietus lāmā nevaru vairs ietilpināt kājas pēdu. Vismazāk es smilkstu pēc bērnības šaušalīgajām bailēm no tā, kas dzīve var izrādīties īstenībā. Es tikai ļoti, ļoti baidos, ka var pazust arī atmiņas. Ja reiz katram cilvēkam tās ir pilnīgi atšķirīgas, tad varbūt pagātnes nemaz nav. Katram sava zvaigznes aste melnā tumsā, ko izķēmo apkārtējās gaismas, un viss kļūst vienlīdz svarīgs un nesvarīgs. Tas, ko nesu sev līdzi, ir tikai mans? Tavs – ne? Tavs ir kas pavisam cits? Tad jau man nav iespējams tevi atrast. Ir jāiet prom ļoti tālu un ilgi, lai atgrieztos kaut uz īsu brītiņu, uz kliedziena mirkli, stāvot uz saulstara žiletes. Un tad – pa kliedziena taku, pa saraustīto gaismas diega trajektoriju nest pasaules tumsu cauri bezgalībai. Pie tevis? Vai tu mani pieņemsi, ja tevi atradīšu?"
Man kaitina manu apņemšanos apņemšanās. Nu, kaitina. Jā, iešu gulēt samērā ātri, lai beidzot izgulētos. mhm, domās jau esmu migā. Ar katru reizi skriešu lielākus gabalus. Mhm, nekādas jaunas vēsmas un sejas neesmu ieraudzījusi savā mūžīgajā maršrutā. Brīvajos brīžos mācīšos eko. un ķīmiju. Mhm, sveika nakts stunda, man pa dienu bija jāaizbrauc uz Pūteļiem darīt neko. No skolas naudas iekrāšu avansu Grieķijai un Krētai. Mhm, skolā ir jāpaņem šokolāde un bonaqua, lai neizūdošā enerģija nepazūd. Es stundās klausīšos, ko ķīmijas, eko. un angļu valodas skolotāja stāsta. Mhm, sveiks mp3 un stāstu klade.
Kā es gribētu skaisti rakstīt. Nu, par esamību, cilvēciskumu, skaistumu, attiecībām, mīlestību-/mu, draugiem, pieķeršanos, vakariem, saullēktiem, grāmatām, mūziku, satikšanos, atvadīšanos, garšām, smaržām, sajūtām, par gadalaikiem, par rakstīšanu. Ko tas viss man nozīmē, citiem, dabai. Esmu notrulinājusies. Nav vairs. Nav vairs laika domāt skaisti, jādomā reāli.Man skauž citi. Man skauž mans iepriekšējais "es". Tagad varētu tikai skaisti muldēt par to, kā būtu, ja būtu, balstoties uz jau iepriekš izdomātiem teikumiem, domām, teorijām.
Es negribu rakstīt par Džeinām, Samantām, Tomiem un Maikliem. Viņi arī notrulināsies līdz ar stāsta beigām, jo beigās viss taču būs skaisti, jo viņi pat neies bojā, bet sadzemdēs 3 bērnus un dzīvos villā Miami pludmalē.
Iemīlēties un rakstīt par to, ka visa pasaule ir tik skaista, tik skaista, ka varētu visus apskaut, samīļot, nosūtīt savas biksītes pa e-pastu un "izgriez pats"? Nē, man ir alerģija, man gribas skarbi. Galu galā, rozā brilles pazūd, bet acis paliek tās pašas, mazie.
Rakstīt par rakstīšanu. "tā ir kā meditācija ar sevi un taustiņiem (ai, kā gribējās uzrakstīt spalvu un papīru)...tā ir kā atkarība... lieta, kuru tu darot, kļūsti patiess..." Viss pateikts. Ko tur vēl? Liet kārtējo ūdeni un 234 lpp uzrakstīt vienu un to pašu teikumu 234*20 veidos? Neies krastā.
Zinātnisko? Vā, to lasa tie, kuri saprot un vajag. To nelasa tad, kad gribās lasīt. Tur vienā formulā nav paslēptas 5-as nozīmes. Tur viss ir skaidri un gaiši pateikts. Vienozīmīgs. Bet jums taču patīk daudznozīmīgi, ne? Cilvēki, tehnika, lasāmviela, nu, tā, lai var teikt - šis man nozīmē daudz/šim ir daudz nozīmes, izmantoju to, ko vēlos.
Nē, man vajag skaisti. Tā, lai pēc gadiem 45 es lasītu un saskatītu ko jaunu ar katru reizi. Un neticētu, ka tā esmu es.
"The dream it comes again and again. You're here. It's you. I pull you close and hold you tight. Into the sky you go and I can't change it" - Mūzika: Oceansize - Music for a nurse