24. Maijs 2009

• 24.5.09 03:04
• ou, kā mani tracina mazās meitenītes. ou, kā mani viņas besī!
  tagad esmu liela, jā, jā. Gan izskatā, gan it kā pēc tā, ka tā tam vajadzētu būt. Tas, ka tā nejūtos, nav svarīgi.
  
  Paņem lielās māsas dokumentus, aiziet uz klubu. šorti kā josta, krekliņš kā poga (uz krūšu galiņiem). O, jā, viņš ir smuks, viņš ir nāis, jo viņš ir liels un viņšuzteviesītīpaskatījās. Seksu arī nevar atteikt, jo ko gan viņš par tevi padomās, ne? Ka tu nevari, ka tu esi par mazu (vienmēr patur prātā, ka viņa taču ir lielā māsa lielajai māsai)? Un ko viņš stāstīs draugiem, galu galā, ka tevi nedabūja? Tā taču nevar, ne? Ja reiz māki pakratīt dupsīti, pašeikot tikko pubertātes vecuma izdīgušos krūšu galiņus, tad jau var, tad jau kā vēl var. Tu taču jūties liela, varena, vaine. <--- apgalvojums, jā, ne jautājums. Lielie puiši jūs dievina, tikai tu nezini, ka viņi tādas kā jūs jau zin. Viņi tādas kā jūs... Nu, tu taču esi tagad liela, tu taču zini, mazā, ne?
  Vai, Get a life, you know. For real.
  
  Nepieaudz par ātru, tev nepiestāv.
  
  Padomāji, ka tā esi tu? Tā esi tu. Bet kura esi tu?
  
  
  
  
  
  Redziet, es laikam esmu vecmodīga. Redziet, man tas liekas pretīgi. Redziet, man liekas, ka tādas viņas piesārņo savu neattīstīto dzīvi, bet neattīstīts šoreiz kā kas pozitīvs, ko viņas pašas nogalina.
  Ak, nē, es neesmu izgājusi šim posmam cauri. Es attīstos atpakaļgaitā.
• Šo ierakstu nevar komentēt.