9. Aprīlis 2009

• 9.4.09 02:03
• Skaļa mūzika. Alkohols. Piepīpētas telpas. Bezgaisa zonas. Cilvēki, kas iegrimuši transā. Meitenes ar īsiem svārkiem. Plīvojoši mati. Striptīzs. Elsas. Smiekli. Skaļas balsis. Klubs. Es nezinu, vai tā ir dzīve, bet tādā es šodien dzīvoju. Dzīvoju? Nē, es biju izdzēsta. Manis vairs nebija.
  
  "Nekas. Viss pāries. Pat ja tev ļoti gribas lidot, tas pāries. Tu pieradīsi. Atkal mēģināsi celties gaisā, atkal pārliecināsies, ka debesu nav, ir tikai griesti, un pieradīsi. Visi jau kādreiz ir sapņojuši, skrējuši, meklējuši. Tagad sasieti viņi godīgi rindiņā sēž un prātīgi runā par to, cik ērti un jauki ir iekārtojušies, un tās auklas jau tik traki nespiež, mazliet jāpaciešas ir, bet kaut kā iegrozīties var, un nekas, tīri labi. Vistrakāk jau spiež tad, ja plēšas un raustās.
  
  Sēdi vien rāms. Gan pieradīsi. Neviens nekad vēl nav izrāvies, visu ko iedomājušies gan ir, gudras grāmatas par dzīvi un brīvību rakstījuši. Bet viņi visi tepat ir mūsu maisā. Paskaties pats — viņš, viņš, tas tur arī. Vai kāda trūkst? Nu neraujies, neraujies. Sākumā grauž tās auklas, bet beigās vairs nemana. Neraujies, neraujies. Aizmirsties kopā ar mums.
  
  Naktī uzcēlies, aizmigsi tu pret rītu. Pamodīsies, kad būs jau pavisam gaišs, un neatcerēsies, kas sāpēja tik ļoti."
• Mūzika: Klusums. Elpa.
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• 9.4.09 12:54
• Man ir plāns.
  
  "Izdari aklajam to
  Ko viņš tev nevar izdarīt
  Paskaties uz viņu"
• Mūzika: Rufus Wainwright - Hallelujah
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• 9.4.09 23:36
• Ja man būtu 30+, es gribētu būt vecmeita, kas vienmēr velk kleitas un augstpapēžu kurpes. Un tā arī drošvien notiks, jo līdz gadiem 25 es nedrīkstu precēties. Kāpēc? Jo seko kārtējais ģimenes melnais punkts ar precēšanos.
  Lasot Rokupāciju, saskatīju sakritības. Liela daļa mūziķu nomira 42 gadu vecumā. Manam svarīgākajam vīrietim bija 43, bija mūziķis, kurš man tā arī neiemācija spēlēt Smilšu rausi. Tētis.
  Es izvēlos darīt tās lietas, kurām varu atrast iemeslu, lai nedarītu. Es izvēlos tos jāarviņuesvarētubūtkopālīdznāvemūsšķirsvairaksturivaikāds/kādacita, ar kuriem es vienmēr atrodu iemeslu, kāpēc es pat nepaskatīšos uz viņu. Tiem maniem ideāliem es nekad nebūšu ideāls, jo tāds ir mans ideāls. Nožēlojami. Jāsāk staigāt laikam tikai pa gājēju pāreju baltajām strīpām.
  Es vienkārši izvēlos sev izdevīgu brīdi, kad sākt ticēt.
  Bet tomēr no manis reiz iznāks kas varens - miesās, prātā, sirdī. Sajūtās.
  
  "Ceturtās dienas vakarā kreisās kājas zeķe jāpaliek zem spilvena, tad sapnī redzēsi savu līgavaini"
  
  "viņa gāja gar jūras malu
  viņa gāja gar debesu malu
  tu jau tiecies
  pēc viņas smeldzes
  tagad tu sekosi viņai
  no dzelmes
  viņas soļi ir debesīs
  tavi soļi ir debesīs
  
  viņa gāja gar jūras malu
  un viņas soļi
  ir debesīs
  viņas mati un viņas lūpas
  un viņas glāsti
  ir debesīs"
• Mūzika: Beyonce - Halo
• Šo ierakstu nevar komentēt.