31. Marts 2009

• Mūzikas smaržas.
• 31.3.09 20:30
• Atceries, mīļais, tev bija oranžs krekls? Tagad tādā krāsā ir mana istaba un es nesaprotu kāpēc.
  
  
  Man riebjas, ka čaļi ir pārēdušies smaržu/dezodorantu flakonus. Riebjas. Man patīk smaržas, man riebjas smakas. Man patīk, ka viņš (turpmāk tekstā "viņš" kā jebkurš vīrieši dzimtes pārstāvis) smaržo. Nē, man nepatīk, ka vīrietis smaržo (?)"tipiski" pēc sviedriem, cigaretēm un ādas jakas. Jebkura meitene arī tā var smaržot un smaržo arī. Man patīk smarža, kas paliek prātā. Jebkurš no viņiem un viņām var smaržot pēc cigaretēm, bet tas jau vairs nav paliekoši. Jā, man ir svarīgas manas smaržu atmiņas - sajustā smarža, kas man atgādinās par viņu tur un tad. Tas ir tāpat kā ar mūziku - dzirdot atsevišķas dziesmas, acu priekšā parādās bilde, kas atgādina par to vietu, kur gāju, par to, ko domāju. Jā, es atceros savas domas pie dziesmām.
  
  Es ļoti apbrīnoju tos cilvēkus, kas spēj publikas priekšā spēlēt ģitāru. Nu, tādu tīri akustisku. Bez tām elektronikām, basiem, bungām un sintezatoriem. Man tas liekas drausmīgi intīms process. ļoti intīms. Neizsakāmi. Man pat liekas mulsinoša doma par to, ka kāds kādam otram spēlē. Viņš viņai, viņa viņam, vienalga kā. Kaut kas īpašs. Smarža, garša, sajūta.
• Mūzika: Matryoshka - Evening Gleam Between Clouds
• Šo ierakstu nevar komentēt.