Prātoju, vai esmu iemīlējies vai nē. Labāk būtu, ja es nebūtu, tas būtu saprātīgāk un veselīgāk. Bet es katrā ziņā kaut kur iekšpusē saļimstu, sakarstu pie katra maigāka vārda vai skatiena, ko man velta. Bet nekas daudz nav mainījies, esot 30+ vecuma kategorijā, joprojām man bail, ka varbūt nemāku tulkot, ka vārdi var nozīmēt ko diezgan nozīmīgi citu otram, nekā man. Un nav arī viegli ļauties tā aizelsties pēc kāda.. kaut gan tā ir tāda salda narkotika, kas atraisa bailes un reizē dod adrenalīna šotus tieši sirdī.
Bet man gribas būt tuvumā. Un man gribas, lai otram gribas manā tuvumā. Tikai, man šķiet, tur vienādas devas nav. Man ir tikusi krietni lielāka šļirce ar to narkotiku. Un es bez vilcināšanās esmu visu ielaidusi savā asinsritē.