Es visu laiku kautrējos pateikt, bet man pret jums, mana mīļā frendliste- ir ļoti maigas, siltas, nu, tādas zeltaino pankūku jūtas.

Man ar jums ir ļoti paveicies :)

sapratu, kādus caurumus es nesekmīgi lāpu ar internetu. tajā brīdī, kad dzīvošanas uz iekšu labirintā atsitos pret sienu, saprotu, ka esmu ierīce, kas darbojas komunikācijā.

bet tādā dzīvā, spraigā, bīstamā, kaislīgā, sazvērnieciskā. es sapratu kā man trūkst. man patīk komunikācija, kas ir kā kapuera. tā nav cīņa, tā ir izklaide, tas nav kautiņš, tā ir deja, tā nav sāncensiba, tas ir treniņš.

Es nesen domāju, varbūt labi justies, pēc miega būt možam, jautram un spēka pilnam, zināt kā tas ir - izgulēties, nevis mosties ar tādu pašu sajūta, kāda bija vakarā , tikai + vēl pēc fiziski drošam, ka esi nakti pavadījis koka kubā, varbūt beznosacījuma dzīvesprieks un neizsīkstoša enerģija ir tikai bērnības atmiņas, bet tas kā es, tu un citi jūtās ir nevis pāreejoši slikti, bet pastāvīgi normali, un pieaugušajiem patiesībā tā arī jājūtas?

Un tā kā es nevaru atgriezties bērnībā, nevaru pamest vai kādam atdot savas rūpes, raizes, pienākumus un darbus, es esmu atradusi vienu patvērum, vienu atelpas telpu. Tie, kuri mani mīl tieši par to, kāda es esmu, baidās, ka tas varētu beigties ar trakomaju, bet cer, ka noslēgsies ar kādu grāmatu sēriju , tie, kuri ir vnk paziņas, uzskata, ka tā ir lieka laika tērēšana un blēņas, bet tā vieta, kurā man klat netiek ne birokratijas aparāts, ne sistēma kā tāda, ne sabiedrība ar tās kroplībām ir Manu Domu Pils. Tur risinās starpgalaktiku attiecības, brūk un ceļas elfu pilis, dzīvo nezināmu dzīvnieku populācijas, caur dimensijām ceļo mani iedomu tēli un fantāzijas. Bet pati es domāju, ka neesmu potenciāls rakstnieks, drīzāks ideāls lasītājs, jo man grāmatas ir atslēga pašai uz sevi.