Kaut kāda apkārt atmosfēra (valstī, dabā, darbā, kura attiecīgi nav, domās, interjērā), kurā es jūtos, izskatos un iztēlojos sevi ļoti tuvu Luvetas jaunkundzei no Svīnija Toda, tik izceļot ne rosīgo uzņēmību, bet nolemto bālumu un tik pelēkas, ka gandrīz zilas krāsas.

Protams man ir priekšrocības, salīdzinot ar L. jaunkundzi - ilgadēja, abpusēja love, bet šo tēmu mēs nolaižam(ja Āboltiņa radio ēterā atkārtoti saka- vest (ar dienesta auto noteikti) sarunas, tad es drīkstu nolaist (podā?) tēmas).

Lūk, mani neviens nepieskata, es ņemos pa dzīvi kā Luvetas jaunkundze pa savu ķēķi, cepdama sūdīgākos pīrāgus Londonā. Un es dzeru šampanieti un ēdu pretīgas asorti konfektes- gliemežvāku formā, sēžot savā nekārtībā viena, ne tādēļ, lai pasvītrotu savu dīvainību, bet vnk tādēļ, ka nekā cita (dzerama, uzkožama un kompānijas attiecīgi nav).

Tam visam ir izskaidrojums, jeb divi iemesli- dramatisks fiziskais stāvoklis, bez akreditēta, īsta cēloņa (veģetatīvā distonija ir tad, kad tu figova jūties 101 veidā, visbiežak 5cos iecienītākajos, bet ne no viena no tiem tu nenomirsi, tik 101 gadu mocīsies). Un otrais- tuvas nabadzības smaka. Ne tādas, kas šobrīd ir (es varētu čīgāt sienāža vijoli un pasūtīt "mamut" sērijas bērnu mēbeles no IKEA, es to daru, sasodīts), un pat ne tādas nabadzības, kas vnk ir blakus, bet tādas, kas ir blakus un virzās uz tavu pusi.

Ja vēl pāris dienas šādi līs, un paliks vēl aukstāks par pāris grādiem, un visurijošais pelēkais paliks par pāris toņiem biezāks, tad es tiešām jutīšos kā uz Solaris. Un manā dregnajā mājā sāks staigāt taustāmi zemapziņas tēli, bet slapjās, košās zāles un pieneņu saliņas, kas rēgosies no saprātīgā okeāna tikai stimulēs psihi.


Bet vēl tak pāris dienas atpakaļ bija tik daudz siltuma, ka es dzerot savu melno, melno kafiju, uzkožot melno, melno šokolādi skatījos melnu, melnu dokumentālo kīno un pagalmā staigāja manas jaunās melnās, melnās vistas ( kas tiešos staros laistās indigo zilajā ), un kuras gana balts gailis ( man šķiet, ka viņš ir polis) un sapņoju, ka esmu uz Saules, bet tas viss- kafija, šokolāde, kīno un vistas ir Saules melnie plankumi, kurus no Zemes šobrīd pēta zinātnieki ( un domā vāj, vāj, kas tur uz tās Saules notiek).

Neskatoties uz to, ka es esmu tik lieliskalieliska, kad īsi apcirptiem matiem pod francuskuju pezicu Alize un tieva ielienu siltās, tālredzīgi iepriekšejā vakarā pie krāsns pakārtās džinsās, brokastoju ar salatiem- selerijas sakne + selerijas kāti +mandarīna sula, iestādu akuratās kastītēs piparmētru, 3 veidu baziliku un 3 veidu ķiršutomātiņus. Vai krēslainā mākslinieku ( vai vismaz iecererā kā mākslinieku ) kafeinīcā pie kamīna dzeru kafiju no melnā mala krūzītēm un vecais blēdis Eko, tas , kurs Umberto mani izklaide, un tik ļoti atmaksajas staipīt līdzi biezas grāmatas. Un man ir biļetes uz Grieķiju un sirsnīga vīramāte un apdavinati bērni.

Ak, jā, tatad- neskatoties uz to, man škiet, ka pareizi būtu iet uz mežu nomirt. Jo īsā laikā :

Es aizmirsu autobusā cepuri ( skaistu, neatgriezeniski ) un aizmirsu karti bankomatā, vēl pēc ilgstošas prombūtnes atradu mikroviļņu krāsnī sapelējušu zupu, gāju liet podā, netīšām iemetu tajā bļodu, un neskatoties uz bieziem gumijas cimdiem, rakņajoties pa pelējuma, kapostu un lausku masu un jā- pašu podu, tomēr sagriezu pirkstu.

Salauzu telefonu ( atvāžamo, uz pusēm ), pilsetā gribeju iet pirkt jaunu, pirms tam iebāžot milzupaikas maisus autoostas glabāšanas nodalījumā. Izmēģināju 4 kastes, nesanāca, autoosta pilna ieinteresetu skatītāju. Un tā kā es biju lakatā ( cepures ta nav ), ierāvušu vīru kompanija vēlējās uzzināt- kāda ir mana nacionalitāte un vispār- ko musulmaniete bāž glabāšanas nodalījumos. Pēc skaidrošanās, ka esmu latviete un kristiete, ar visiem maisiem stiepos uz mob.veikalu- paslīdēju, sasitu pirkstu, maisi saplīsa un ķekavas cālis, banāni, kečups un selerija pazemojoši atklājās apkārtējiem.

Tad es ar pirmo reizi nenoliku braukšanas eksāmenu. Gāju, maigi izsakoties, neslēpjot asaras, bet patiesībā- klaji kaucot no pakaļas, kurā atrodas csdd ( jo labu rajonu par Vipingu nenosauktu) uz centru. Ilgi un traģiski tā, it kā man būtu 14 un salauzta sirds ( tiesa, kad sapratu, ka 14 gadi un salauzta sirds ir daudz sliktāk, elsas apsīka )

Kaut kur pa vidu agrāk apņirgtajām, bet tagad ar godu nestajām kaitēm- pms, veģetatīvā distonija, depresija ( labi šitas nē, bet pārējais nikni ) pievienojās migrēna.

Tad bērni ilgi un mokoši slimoja, es aizmirsu 40ls bankomātā, otreiz nenoliku braukšanu ( šoreiz bez asarām, laikam pierodu pie sakāves ).


Vēl tas, ka no tālakās dravas kāds pa nakti zog stropus ( ja ar saimi un rāmīšiem- 250 ls viens ), bet tur es paldies Dievam neesmu vainīga, ar to lūdzu pie blakus kases. Bet atmosfēru tas pastiprina.

Man ir vairāki labi, stabili, daudzpusīgi iedomu draugi. Tādi ar kuriem kotletes cepot papļāpāt, gan uz jauno Olgas Žiltuhinas iestudēto izrādi http://www.opera.lv/lv/jaunumi/lno-top-laikmetigas-dejas-izrade-aplam/ aiziet.


Vai vienkārši pasapņot par kotletēm un izrādēm.