un te nu es esmu tādā paradoksālā situācijā, kad, no vienas puses, ir tāda kā vientulības sajūta, kas pats par sevi nav nekas traks vai baismīgi nospiedošs, un tomēr tā sajūta tur ir, bet tad tā saucamās zāles pret to, attiecības, tā saucamās, ja. kā lai tā labāk pasaka, - mani tracina viss, kas ar tām saistīts. ne ar vienu, kas man ir paticis, vai kuru man gribētos, teiksim, khmm, iekarot savaldzināt, man nav gribējies spēlēt attiecības. es negribu nopietnību. es negribu konkrētību. pat tas tur, tas vārdā nesaucamais, kuru es vajāju gadu un pusgadu pēc tam vēl nevarēju tikt pāri, pat ar viņu es tobrīd negribēju būt kopā ne uz kādu laiku, ne, pasarg dies, uz forever, es tikai gribēju, lai es viņam arī patīku (es viņam tā arī neiepatikos, hehe), un redz, pat tas man apnika. es varu stundām ilgi skatīties filmas, sēdēt internetā, lasīt grāmatas, dzīvot dienas-sapņos, bet, lūk, džeki gan man apnīk. what is wrong with me, seriously, manuprāt, pat džekiem tā nav, but then again, man nav ne jausmas, kā ir džekiem. kaut kādas nomadu-klejotāju-vienpašu asinis, obviously.

kāpēc atlūzt neērtā pozā uz cieta dekoratīvā spilvena vienmēr ir saldāk, nekā gultā?

http://www.renate.cc/

kas tur rakstīts, nav ne jausmas, bet pats fakts mani aizkustina

Vasaras sajūta - gulēt dienvidū un klausīties, kā aizkaros sīc muša.
Nu, un, protams, pļauta zāle, vakarā nākot mājā.

izlēmu, ka nav ko pinkšķēt - ta nauda tāda huiņa vien ir. klausos Deividu Boviju, uzlikšu kādu jēlu filmu un gan jau viss būs bumbās. galu galā par savām izvēlēm ir jāatbild, pati gribēju mācīties, zināju, ar ko tas draud.

tikmēr, lai visiem skaidrs, kas ir īstas problēmas, iesaku iečolēt šo biedra entitija ierakst:
http://klab.lv/users/unknown_entity/618443.html?view=702923#t702923
obligāti meitenēm ar kompleksiem vai klikšķiem uz dīvainām detaļām

pārāk vēlu izdomāju, ka nebūtu iebildumu pret kompāniju, tāpēc
izskatās, ka šovakar mājās dzeršu mokku un skatīšos lolitu

džeremijam aironsam ir skaista balss.
(un dēls.)

foršie Mierielas svētki.
aveņu vīns
un jauiegūtajai mēļu puķei jau jauns pods..
skaista diena

Nes Redze apģērbjas sultāna odekolonā
Napoleona goda ordā
iestādītie izaug par

es izsitu stiklu
mammu, es izsitu stiklu
un ieliku stikla zobu
vai tagad tu redzi savu vitrīnu?

the sole responsibility of this sofa
is my comfort.

19gs.beigas, kolorādo
edvards saka dženijai: one day i'll make you mine
dženija zvana ellenai: edvards teica, ka reiz izrakšot šahtu un nosaukšot to manā vārdā
ellena: nevis nosauks tavā vārdā, bet konkrēti tev arī izraks

laikam jau tomēr neesmu kvalificēta ciniķe, jo skatījos dirty dancing

un aizkustinājos līdz sirds dziļumiem, cik labi mirkļi tur ir. jābrauc uz kūrortu un jāieķeras deju skolotājā.

Kāpēc dažas sievietes velk vidukļa jostas, kaut arī ir acīmredzams, ka viņām nav vidukļa, bet tikai milzīgs vēders?

beidzot sagaidīju - šodien bija grāmatas "Kaka un pavasaris" tulkojuma (G.Godiņš) iznākšanas svētki tepat Miera ielā. Viesi tika cienāti ar maizes kakiņām. Grāmatā ir ļoti daudz un mīlīgas E.Jansona ilustrācijas.

Vislielāko nesaprašanos publiskās diskusijās par ekonomiku rada tas, ka cilvēki bieži nesaprot, kas ir nauda. Joprojām daudzi domā, ka nauda ir vērtība pati par sevi kā zelts vai citas vērtīgas lietas. Taču nauda nav nekas tāds un naudas zelta standarts jau ir atcelts labu laiku atpakaļ.

Mūsdienu nauda ir tikai virtuāls līdzeklis, kas liek ekonomikai darboties. To var salīdzināt ar eļļu, kas tiek lieta mašīnā. Pati eļļa nekādi nedarbina dzinēju un tai praktiski nav vērtības, salīdzinot ar pašas mašīnas un degvielas izmaksām. Tai ir jābūt pareizajā daudzumā, lai mašīna varētu pareizi darboties. Ja tās būs par daudz, tad tā var noplūst, kur nevajag, un mašīna var pēkšņi aizdegties, tā ka pasažieri knapi paspēs izlekt laukā. Ja tās būs par maz, tad motors noklemmēs un pat lepnais BMW paliks uz ceļa.

Visiem salīdzinājumiem ir robežas, bet kas attiecas uz ekonomiku, tad sabiedrībā ir svarīgas divas lietas – ražošana un patēriņš. Ja nav naudas, tad abas darbības apstājas un sabiedrība pāriet uz neefektīvu barteru un naturālo saimniecību. Tas arī ir monetārās politikas galvenais mērķis – iepludināt tieši tik daudz naudas, lai ražošanas un patēriņa riteņi grieztos un lai ekonomika nepārkarstu un arī neieķīlētu. Uzsvars šeit ir uz efektivitāti.

Sabiedriskā taisnīguma ievērošana nav naudas funkcija. Tas ir svarīgi, bet par to rūpējas valsts, juridiskā institūcija, izglītības sistēma vai filozofi vai pat reliģija. Nauda ir nepieciešama arī šo mērķu sasniegšanai, bet to var izmantot tikai pēc tam, kad ar monetāro sistēmu ir sasniegts primārais mērķis – efektīva ražošana un patēriņš.

Tāpēc nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka valsts var glābt bankas, iepludinot tajās lielu naudas daudzumu, lai novērstu sistemātiskus riskus ekonomikā. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču pārsteidz, ka šie paši politikas veidotāji, kas atbalsta banku glābšanu, noliedz naudas izmantošanu citu sistemātisku problēmu risināšanā, konkrēti – nodarbinātības veicināšanā. Šobrīd bezdarbs Eiropas Savienībā ir pārsniedzis visus krīzes rādītājus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama naudas iepludināšana ekonomikā, lai vairotu patēriņu (pieprasījumu), kas attiecīgi veicinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu. Bet pēkšņi šie politiķi sāk runāt par morālo atbildību tērēt naudu, kas nav nopelnīta.

Jā, morālā atbildība ir laba lieta un ir ārkārtīgi svarīgi godīgi maksāt nodokļus un uzņemties personīgo atbildību par finansēm. Tikai tas nav monetārās sistēmas uzdevums. Kad glāba bankas, tad arguments, ka bankas pašas ir vainīgas savās problēmās ar neatbildīgu risku uzņemšanas, netika uzskatīts par būtisku, jo bija jautājums par finanšu sistēmas glābšanu.

Šobrīd eirozonas recesija un pieaugošais bezdarbs draud ar vēl lielāku sistemātisku un sabiedrisku krīzi. Šķiet, ka Eiropas politiķiem tas nerūp, un vienīgā viņu interese ir paštaisnā moralizēšana, ka grieķi paši ir vainīgi, ka neapdomīgi aizņēmās. Šie politiķi vienkārši nav sapratuši, ka naudai ar moralitāti nav nekāda sakara.

klausījos to klipu un sagribējās noskatīties "All That Jazz". Sen, sen esmu redzējusi, bet viss kā pa miglu. un tagad ir sajūta, ka ir laiks noskatīties atkal.

viss nokārtojās

Reku mans bērniņš

Kad indiāņi atkorķē ādu
Viņu pasaulei mainās krāsa
Un kad indiāņi piedzeras
Viņu desa ir gaisa krāsā.

Kad indiāņi dzer pienu
Viņu rokas ir asinīs
Kad baltais dzer pienu
Viņa rūpes ir rasa.

Entry level
Beigas ir krāsainas kā āda
Es savu ādas jaku
Mazgāju benzīnā un lietū.

Man mušas ir draugi
Un Mušu Pavēlnieks
Es esmu strēlnieks ar koka kāju
Neaizbēgšu.

Tie cilvēki, kurus es sāpināju, tika informēti, ka manus tekstus var lasīt tikai caur sāpēm.

man jānopērk dāvana un puķes vecmammai, bet kur ellē lai es to dāvanu nopērku, ja man ričukam nav pieslēdzēja, aaaaa, es jūtu lieku stresu. + patiesībā vecmamma dusmojas, ja viņai kaut ko dāvina, bet mamma uzstāj, ka dāvanu vajag, nē nu es piekrītu, bet KUR ELLĒ LAI ES PIEDZEMDĒJU DĀVANU/ričukam pieslēdzēju, lai vismaz varu ieiet veikalā.

un vispār - gribu mūžīgi palikt rīgā, ar mūžību domājot šodienu, negribu uz ozolniekiem, negribu radus un jautājumus. bet šis toč ir "kas jādara jādara" gadījums. vienīgā cerība - būs daudz alkohola, un vismaz vēl kādam alkoholisks noskaņojums, lai neiznāk tā, ka aizbraucu ciemos un viena piedzeros

NEGRIBU NEGRIBU NEGRIBU NEKO. ok ok, gandrīz neko :)

Man arī šorīt gribas dzejot:
visu labu
viss uz labu