23:14
[Link] |
Pirmie kucēni...jāslīcina. Un ievads or something.
Vienmēr esmu brīnījusies, kādēļ cilvēkus pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma iespundē trakonamā (labi, konkrēti nezinu, vai spundē, bet tāds priekšstats manī iepotēts). Tā, it kā nemīlēt dzīvi būtu nenormāli. Agrāk likās, ka varbūt tiešām ar mani kaut kas nav riktīgi, bet, kļūstot vecākai, secinu, ka neviens tā īsti nav atradis dzīvei jēgu, tikai cenšas padarīt savu eksistenci paciešamāku - kā nu kurš prot. Palīdz, ja ir stimuls. Varbūt tāpēc cilvēki izveido paši sev lamatas, meklējot no viņiem atkarīgos - ražojot bērnus, ieviešot mājdzīvniekus utt. Tad nu domāju, jāatrod arī man kāds stimuls - tāds riktīgs grūdiens iekšā dzīvē, bet kaut kā neizdodas... Pašlaik vienīgais, kas tur mani pie eksistences, ir nevēlēšanās sāpināt savus tuvos. Vienīgā dzīvā omama to, iespējams, nepārdzīvotu. Piedevām, ja vecāki, nevar izslēgt varbūtību, mani radījuši aiz auksta aprēķina - lai būtu kāds, kas viņus apglabā (nezinu viņu motivāciju, bet tā ir vienīgā, ko spēju iedomāties kā iemeslu radīt pēcnācējus), un, ja mēs ar brāli esam vienīgais stimuls, kas uztur viņus pie dzīvības, tad nebūtu glīti likt viņiem apglabāt MANI. Tad nu domāju paciesties, mēģināt atdot viņiem visus parādus - mantiskos, karmiskos, morālos un vēl nez kādus, un, kad viņu vairs nebūs, nobeidzēties pēc sirds patikas.
...
Reiz, kad bija pavisam traki, sapratu, ka man vairs nav spēka. Neatceros, kas izraisīja to vispārējo tukšuma un izmisuma stāvokli, šķiet, tas radās no nekā, jo kur gan rīta stundā paspēsi noķert tādu kreņķi... Nu lūk, pamodos diezgan agri, bija paredzēts brauciens uz laukiem - kopā ar vecākiem, un pēkšņi uz līdzenas vietas sapratu, ka mana dzīve prasās pēc punkta. Un pajāt visu, visus! Tikai mirklis visnepiemērotākais - ja ilgāku laiku neatbildēšu uz telefona zvaniem vai pārlieku ilgi čammāšos, pie manis uz dzīvokli atnāks vecāki (kas dzīvo kaimiņos) - skaidrot attiecības. Un kā tik īsā laikā sevi nobeidzēt (lai tiešām izdotos un neviens nevar atkačāt), ja nav revolvera un izturīgas trubas vai āķa pie griestiem? Cik vien iespējams, saņēmu sevi rokās, un aizbraucu uz laukiem. Kad atgriezos, bija smagi saslimis mans kaķis. Viņa dzīvības glābšana 2 mēnešu garumā aizdzina domas par savām nebūšanām. Ir sajūta, ka viņa dzīvības glābšanai atdevu kādu daļu savējās, jo, šķiet, tas varētu būt tas laika atskaites punkts, par kuru varu teikt - kaut kas mainījās un nekas vairs nebija, kā agrāk. Bet, varbūt VISS sākās krietni senāk...
Kopš tā brīža ir pagājuši akurāt 2 gadi un 3 mēneši. Un, grūti noticēt, bet mana dzīve virzās tikai lejup. Viena no man mīļākajām anekdotēm ir: "Kad man bija slikti, dzirdēju Dieva balsi sakām - nebēdājies, var būt arī sliktāk! Un tiešām - pēc tam kļuva vēl sliktāk!" Lūk, tas ir par mani. Netaisos uzskaitīt visus checkpointus, bet pēdējais ir visgrandiozākais - pavasarī pēc vairāku dienu neciešamām galvassāpēm apciemoju kaudzi dakteru, notestēju vairākas interesantas procedūras un aparātus. Magnētiskās rezonanses rezultātu analīzē ir ieteikums vērsties pie neirologa, lai izslēgtu multiplās (izkaisītās) sklerozes iespējamību. Pie neirologa aizgāju, tiku pie skaista slēdziena - depresija, padzēru antidepresantus, kas situāciju un iekšējo sajūtu nemainīja...un beigu galā nopelnīju biļeti uz jau augstāku instanci - multiplās sklerozes centru - lai adekvātāki neirologi spriež par manu stāvokli. Kad izlasīju, kas šī slimība ir par zvēru, daudz kas sastājās pa plauktiņiem - tik daudzām lietām pēkšņi radās izskaidrojums. Bet kurš tad vēlas slimot ar kaiti, kurai progresējot, organisms iznīcina pats sevi? Arī es ne. Jūs teiksiet, nelīmējas kopā mana vēlme aiziet no dzīves ar nevēlēšanos slimot ar slimību, kas visu varētu izdarīt manā vietā... Būtu jau jauki, ja nepastāvētu risks vienā jaukā rītā pamosties paralizētai, nespējot, atvainojiet, sūdu no dibena noslaucīt, kur nu vēl pienācīgi sevi nobeidzēt. Pašlaik tās ir manas lielākās bailes. Un, ja vēl sākumā likās, ka aizdomas ir tikai aizdomas un gan jau ārstiem beigās būs cits viedoklis un slēdziens (1.vizīte pie ūber-neirologa paredzēta 4. augustā), pēdējā nedēļa ar krietni pasliktinājušos pašsajūtu liek domāt, ka jāizbauda pēdējās nedēļas vēl bez oficiāla multiplās sklerozes slēdziena. Heh...
Bet varbūt tas ir tests - will she sink or float? Varbūt kāds tur augšā vai apakšā gaida, ka nu tagad es par varas makti kārpīšos un darīšu visu, lai sāktu baudīt dzīvi... Nezinu. Man nav scenārija nākošajai sērijai.
Garastāvoklis:: productive
Tags: depresija, ms, multiplā skleroze, čīkstēšana
|