Meklēju draudzeni...

Visas kandidatūras tiks izskatītas...

Sīkāks info privāti...

Cerība ir muļķa mierinājums...
Cerība mirst pēdējā..
Bet kas sagaida cerību tas ir bagātākais cilvēks pasaulē!
Pacietība ir tikums..
Gaidiet.. Viss notiks..

Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 1 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
RŪDOLFS BLAUMANIS
Indrāni
DRĀMA PIECOS CĒLIENOS
PERSONAS
Indrānu tēvs
Indrānu māte
Edvarts, abu dēls
Ieva, viņa sieva
Vecais Kaukēns
Zelmiņa
Līze
N oliņš
Edžiņš
G u s t e, Ievas māsa
Irbe
Notiek Vidzemē, Ērgļu apgabalā, tagadnē
PIRMAIS CĒLIENS
Istaba Indrānos ar galdu, krēsliem un gultu. Durvis vidū un pa labai un kreisai rokai.
PIRMAIS SKATS
Māte. Tēvs. Tad Zelmiņa.
Māte (sēd un lāpa vīrieša kreklu. Nopūlas, gribēdama diegu ievērt adatā. Uz kreisajām durvīm pagriezdamās). Ka tevi tukšā... Zelmiņ, Zelmiņ! (Tēvs ienāk pa vidu.) Nāc, tēv, nāc, palīdzi man savu kreklu lāpīt!
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 2 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Tēvs. Kreklu lāpīt! Nu, nu! Vai tu man šorīt palīdzēji linus sēt? (Tuvojas skapim.)
M ā t e. Ja jau nu tev tās linsēklas tāpat skrēja birzei pāri kā man tas pavediens adatas acei garām, tad jau palīga gan vajadzēja. Nāc nu iever. Nevaru saredzēt. Acis vai ar katru dienu metas tumšākas. Nelīdz vairs ni Ābrama dotās brilles ni. {Noņem brilles no acīm.)
T ē v s. Un tomēr pie ārsta nebrauc. Gaidīsi laikam, kamēr šis pie tevis mājā būs jāved. Nu tad dod ar šur.
Māte {viņam adatu un diegu iedodama). Ko t' nu ari ārsts daudz var! Tāpat cilvēks vien ir!
Tēvs. Bet ja nu viņš teiks: «Indrānu māt, ja tu pusgadu agrāk būtu nākuse, tad es tev gan būtu varējis palīdzēt, bet nu ir par vēlu...» Ko tad?
Māte. Ak, es jau ari vienumēr taisos braukt, bet, lūk, tā pate nauda... te tā ienāk, te tā atkal projām... un tad tu cilvēks, domā: lai nu vēl paliek.
Tēvs. Kad nauda.mājā, tad tev vjenumēr tas Kārlis prātā.
Māte. Vai nu viņam, nabaga zaldātiņam, tas naudiņas ari neva-jaga!
Tēvs (kas veltīgi mēģinājis diegu ievērt adatā). E, bez brillēm es ari nekā nevaru izdarīt Kur tad tas skuķis? Zelmiņ, Zelmiņ!
Zelmiņa (ienāk no kreisās puses, atlocītās rokas priekšautā slaucīdama). Nu?
T ē v s. Še iever... Ko tad tu pa ķēķi?
Zelmiņa. Bijām ar lizi pļavā purenos. Ir gan šopavasar noauguši: kāti kā īkšķi un ziedi tādi kā dūres.
Tēvs. Pļavās daudz ūdens.
Zelmiņa iedod mātei adatu.
Māte. Daudz atnesāt?
Zelmiņa. Divas nastas.
Tēvs. Tu nu man ap tām nastām vēl nestīvējies!
Zelmiņa. Ak, ko nu, tēt: man jau tāda (rāda) vien bij. Bet tad redzēsi, kas nu būs par dzeltanu sviestu! Rīgas madāmas bez prasīšanas desmit kapeiku dos vairāk nekā par salmu sviestu!... Vēl visi pureni nav katlā. (Prom.)
Tēvs (pie skapja pieiedams un pa to meklēdams). Meitēnam par tām zāļu nastām vai kāds lakats no Rīgas būs jāatved vai...
M ā t e. Ko nu par lakatu.
Tēvs (sameklējis šņabi, ielej un dzer). Šorīt nemaz lāgā negribas ēst (Dzer otru šņabi.)
M ā t e. Tu pārstrādājies. Ar sauli no gultas ārā un visu ritu pa tīrumu ar sētuvi kaklā, un
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 3 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
bērt un bērt tas taviem veciem kauliem tak nu par daudz.
Tēvs. Ahā! Vai vējš jau atkal uz to pusi? Neņemsi sirds drapu?
Māte. Dod ar.
Tēvs izņem no skapja mazu pudelīti un graudu cukura un pilina uz tā drapes.
Māte. Lakata Zelmiņai tagad nevajaga. Bet jaunu svētdienas brunču.
Tēvs. Desmit, vienpadsmit, divpadsmit
Māte. Citādi sāks vēl runāt, ka mēs viņu turam kā jau daždien bāraini.
Tēvs. Deviņpadsmit, divdesmit Nu, še! (Iebāž mātei graudu mutē.)
M ā t e. Lai tev veselība!
Tēvs (skapi aizvērdams). Kad šūņ, tad liec viņai visu kārtu jaunu uzšūt. Meitēns to pelnījis. Esmu no viņa vairāk prieka pie-.
Māte. Nu, nu, nu!
Tēvs. Kas tiesa, tas tiesa. (Atlaižas gultā, rokas zem galvas palikdams. Pauze.)
Māte. Tu atsnaudīsies?
Tēvs (apmiegojies). Esmu piekusis. Bet runā vien...!
M ā t e. Kā būtu: iešu un nogriezīšu šķēlīti gaļas, lai Zelmiņa uzcep. Iekodīsi ar skābiem kāpostiem un krējumu.
T ē v s. Lai nu paliek!
Māte. Strādāt strādā kā zirgs, ēdin ēd kā gailis. Cik ilgi tas tā ies?
Tēvs. Kamēr Indrānus_Edvartam nebūšu atdevis.
Māte (jokodamās). E, kā nu mani piezobo... Bete... šodien jau nu gan tā... tā svarīgā diena ir. Edvartam jau vajadzēja būt klāt. (Skatās pa logu. Vilcinādamās.) Ko tad nu esi nospriedis?
Tēvs (nopūzdamies). Nevaru pats saprast. Slikti vienādi, slikti otrādi.
Pauze. Līze ienāk no kreisās puses, durvis atstādama vaļā.
OTRAIS SKATS
Tēvs. Māte. Līze.
Līze (ar pilnu muti). Ar to Noliņu gan vairs nevar izturēt! Nudie, nevar!
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 4 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Māte (uz tēvu rādīdama, paklusām). Kuš nu, kuš, klusāk, Līz!
L ī z e. Ko nu pieklusēsi, ko piekušēsi! Nāc labāk uz stalli un paskaties, ko šis tam jaunajam zirgam padarījis!
Tēvs (piepeši uzsliedamies sēdu). Jaunajam zirgam? Ko tad?
L ī z e. Ar sākumiem iegrūda gurnā — nošļakstējās vien.
Tēvs. Traks puika! (Prom pa vidu.
TREŠAIS SKATS
Māte. Līze.
M ā t e. Ej nu ej, Līz, — kā tad šis...?
Līze. Vai tad tas par ko bēdā! Negriež vairs ceļa ne cilvēkam, ne lopam!
M ā t e. Es jau gribēju, lai tēvs viņu šogad laiž projām. Bet paturēja: esot tak šā krustdēls.
Līze. Ekur krustdēls! No dēla viņā nav ne šitik (rāda ar īkšķi pie rādāmā pirksta), krusts vien jau ir.
Māte. Par ko tad šis tā dūra?
Līze. Nu — apkopa zirgus un, kad jaunais tūliņ nepagriežas, kā šis uzkliedza, tad tik ar sākumiem! Es taisni staļlam gāju garām.
Māte. Kas i būs, kas i nebūs!
Lī z e. Un ko nupat, no pļavas nākdamas, ieraudzījām! Pakalnē vecajai ābelei vidus izdedzināts!
Māte. Kad tad?
Līze. Vai es zinu! Ziemā vēl nebij! Noliņš tur viendien ara.
Māte. Ak tu manu skaisto ābelīti! Un pavisam beigta?
Lize. Brīnums, ka jau nav nolūzuse.
M ā t e. Nu tēvam atkal būs ko sirdīties... Nez vai tam zirgam tā vaina nebūs jāsasien. (Paņem baltu ielāpu, prom pa vidu.)
CETURTAIS SKATS
Līze. Noliņš. Līze grib iziet pa vaļā atstātām durvīm.
Noliņš (piepeši ienāk iekšā un nostājas, rokas sānos iespraudis). Nu, vai nu visu esi
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 5 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
nokratījuse, kas tev uz sirds bij sakrājies? Vai varbūt siļķu mucā kādai siļķei netrūkst galvas un šie tās nelaimes vēl nezina! Paokšķerē tak! (Dusmīgi) Nē, esi gan tu meitiets! Ja tu to Indrānu nesakopsi, tad tā neviens neizdarīs!
Lī z e. Lai viņus sakopj kas sakopdams! Bet postīt es jau nu viņu tev neļaušu! Kur vien ko redzēšu — pastāstīšu, kur vien ko redzēšu — pastāstīšu, mēdies, cik tu gribi!
No1iņš. Un kas tev no tās stāstīšanas būs?
Līze. Taisnība būs. Tev te jāpalīdz raust kopā, bet tu kā gailis leceklī: ārdīt tikai laukā!
Tēvs ienāk.
PIEKTAIS SKATS
Līze. Noliņš. Tēvs.
Tēvs. Līz — ej, mātei tevis vajagot.
Līze paskatās nozīmīgi Noliņā un iziet pa vidu.
Tēvs (staigā pa istabu no viena gala uz otru). Nu saki tak — par ko tu man to ābeli esi nocirtis?
N o 1 i ņ š. Es nevienas ābeles neesmu nocirtis. (Stāv ar nodurtām acīm.)
T ē v s. E — gribēju teikt: izdedzinājis. Kauna darbs!
N o 1 i ņ š. Es tur viņnedēļ aru... tad, kad tas saltais laiks bij. Nu, es tur zem ābeles sakūru tādu mazu... vai nu es domāju, ka tā uguns iespruks tai caurajā celmā!
Tēvs. Ak, nerunā nu, tu pats viņu tur esi ielaidis!
Noliņš (sirsnīgi, roku pie krūts pielikdams). Nudie ne, krusttēv. Tici vai netici. Un nav jau tur ari nemaz tik daudz ko žēlot, meža ābele vien jau bija. Vezums malkas.
T ē v s. Ap mūsu sētu stāv vesels dārzs koku. No daža varbūt neiznāk i krietna malka. Vai tie tādēļ jāposta? Tīrumam vajaga labuma, sētai košuma... Bet kā tad bij ar to kumeļu?
Noliš. Es viņam ar sākumiem plakaniski drusku gribēju iesist, šis spēra un tā drusku uzdūrās. Nav jau liela vaina.
Tēvs. Tev visur iznāk taisnība.
N o 1 i ņ š. Nu vai tad ir liela vaina?
Tēvs. Pirksta jau nu gan iebāzt nevar... Ak, ak! (Pieiet pie viņa, uzliek viņam roku uzpleča. Ar rūpēm.) Noliņ, Noliņ, tātas neiet, tā tas neiet!
Noliņš (ļoti mīļi tēva roku satverdams un elkoņu glāstīdams). Kā tad lai iet? Vai lai saku,
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 6 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
esmu vainīgs, kad nekā neesmu padarījis?
T e v s. Un ik dienas kaut kas notiek. (Māte ienāk.) Un man tas zaudējums.
N o 1 i ņ š. Nav jau nu tik traki. T ē v s. Ej nu.
Noliņš prom pa kreisai.
SESTAIS SKATS
Tēvs. Māte.
Māte. Tad tāds vien tas bāriens, ko tu viņam teicies dot! Izskatījās jau tā, it kā tu viņu glāstītu!
Tēvs. Būtu tu viņu dzirdējuse, tu arī bargāk nebūtu varējuse runāt
Māte.Vai es simtreiz neesmu teikuse:_yjnš melo,acīs skatīdamies!
Tēvs. Es jau nu ari viņam vis neticu. Bet, kad pats klāt neesi bijis, tad tak nevari zināt, vai tā lieta tomēr tā nenotika, kā viņš stāsta. Un ej nu tad viņu par to nezin kā rāt!
Māte. Tas puika vēl tevi izputinās. Es nesaprotu, ko tu viņā tā esi iekodies. Priekš paša bērniem tev tik daudz pacietības nebij.
Tēvs. Tie man ari arvien vairāk lēca acīs nekā šis. Bet esi nu mierā. Ja Noliņš būtu citādāks,nezin vai tad tava griba notiktu. Bet nu: lai nāk un ņem arī tas Edvarts tos Indrānus!
Māte. Paldies Dievam.
T ē v s. Ka tik tu nākamgad ap šādu laiku pie Debestēva negrie- citādiem vārdiem.
Māte.Lai nu būs kā būs, tak jau būs darīšanas pašiem savā starpā.-
Tēvs. Tās rīkstes, ko bērni vecākiem griež, sāp visvairā
M ā t e. Ak tad tik nelabi domā gan par to Edvartu?
Kaukēns ienāk pa vidu.
SEPTĪTAIS SKATS
Tēvs. Māte. Kaukēns.
Kaukēns. Labdien jūs' mājā! Labdien, māt, labdien.Juri. Nudie — vasarā Indrānos grūta ietikšana.
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 7 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Māte. Labdien, Kaukēn. }
Tēvs. Labdien. Ceļš tak labs.} (Reizē)
Kaukēns (apsveicinājies). Bet aiz tiem kokiem, tiem zariem nemaz neredz, kur istabai durvis. Ienāc kā mežā.
Tēvs. Mežā?
Kaukēns. Dārzā, dārzā — ienāc kā lielkunga dārzā! Nupat gribēju apgrēkoties. Žēl, ka neesmu amatnieks, te tuvumā dzīvodams, es tev pa vētrainām naktīm vai sniega putenī nočieptu dažu labu lietu koku.
Tēvs. Tad es tev par to pateiktos ar dūšīgu lādiņu skrošu.
Kaukēns. Šautu gan laikam?
Māte. Un pašu plinti arī vēl aizsviestu pakaļ. Tie koki jau viņam kā nezin kas... Piesēsties, Kaukēn.
Kaukēns (smejas). Jā, jā... (Apsēstas.) Skaisti rudzi jums šogad. Brangi pārziemojuši. Un auzas ari uz manas robežas tā smuki sadīgušas.
Māte. Tad jau labi. Tad jaunajam saimniekam rudenī būs pilni apcirkņi.
Kaukēns. Ak tad šitā gan! Tad jau mans nākums par velti. Vai tad jau viss notaisīts?
Tēvs. Vēl nekas nav notaisīts.
Kaukēns. Tā, tā. Tad vēl ar jums kādu vārdu varēšu pārmīt (Izvelk tabaka maku, sāk ap to rīkoties. Apķerdamies.) Ak, te jau nav brīv. (Grib maku atkal nobāzt.)
Māte. Pīpē vien, pīpē vien.
Kaukēns. Tev jau acis dūmu nepanes.
Māte. Vai nu rijas krāsni aizkurināsi?
Kaukēns (atkal ar pīpi un maku nodarbodamies). E —jā, gribēju ar jums abiem kādu vārdu pārmīt. Kamēr šie vēl nav atnākuši. Jā. Ja jau nu mani šitaī lietā esi aicinājis par padoma devēju, tad es tev kā draugs un rada gabals teikšu, Juri: neatdod tu vēl tās mājas tam dēlam.
Matē {cerības maldināta). Edzšenu!
Kaukēns. Tev nepatīk, māt? Paklausies: vienreiz bij tāds vectēvs, tas atdeva visu mantu saviem bērniem, iesēdās aizkrāsnē un sacīja: «Nu es te sildīšos!» Bet bērni viņu tur aizmirsa. Tad šis poda lauskā sabēra stiklus, pažvadzināja tos pa reizei, un bērni domāja, ka nauda skanot. Un uzreiz tiem aizkrāsne palika par mīļāko vietu visā mājā. {Pīpē īsos vilcienos.) Vai tu domā, ka tā pasaka?
Māte. Ak, tad mēs ar viltu bērnus lai piegriežot pie sevis?
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 8 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Kaukēns. Nē, lai esot tik apdomīgi un savas mantas aplam lai neizlaižot no rokām.
Māte. Bet, kad nu man klēts atslēgas palikušas par smagām ļ un tēvam pirksti priekš arkla balsta par stīviem, tad tak mēs vieni ni vairs tās mājas valdītāji ni, tad tak jāmeklē palīgs.
Kaukēns. Un par to tu esi izraudzījuse Edvartu?
Māte. Viņš mūsu vecākais.
Kaukēns. Kas jaunākam brāļam deva labu paraugu: aizgāja nojums, paņēma jums nepatīkamu sievu un kaitavāja ar jums gandrīz līdz šai baltai dienai. Neticu, vai jūs i tagad vēl būtu salabuši, ja kungs sievastēva no tās mežsarga vietas nebūtu padzinis. {Pasmiedamies.) Salabšana! Salabst, kad pietriūkst pajumtes!
Māte. Ko nu par pajumti! Mežsargs iepircies Smoļenskas
guberņā un Edvarts aizies līdz, ja mēs viņa nepaturam še.
Kaukēns. Kas nevar satikt, tie diezgan tālu viens no otra
nevar aiziet.
Māte. Tev divi dēli mājā, tu nezini, kā ir, kad pērklis gluži tukšs.
Kaukēns. Nu, jūsu Kārļam tak drīzi no zaldātiem jāpārnāk?
Tēvs. Tikai no rudens par gadu.
Kaukēns. Līdz tam laikam jau nu vēl kā nekā varētu izlāpīties. Kārlis bij lāga puika. To derētu sagaidīt. Tu paturētu kontraku un visu uzraudzību, un viņš lai saimnieko.
Māte. Tāpat jau Edvarts ari var.
Kaukēns. Kas tā pŗecējies kā viņš, tas arvien vairāk stāvēs. priekš sievas un bērniem nekā priekš vecākiem. Pasaulē jau nu /gan tā ir: ikkatram jāskatās uz priekšu Uz turieni tā dzīšanās, tur tās cerības, priekš tām tās pūles. Maz tādu, kam gribas pamest aci
Atpakaļ, sak, kā tiem tur iet, kas man aiz muguras? Vai tu domā, māt, ka tavai vedeklai būs tik lokana galva?
Māte. Runā kā par zvēriem!
Kaukēns. Par cilvēkiem, māt, par dzīviem cilvēkiem.
Zelmiņa parādās vidus durvīs.
ASTOTAIS SKATS
Tēvs. Māte. Kaukēns. Zelmiņa.
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 9 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Zelmiņa. Viesi!
Māte. Vai Edvarts?
Zelmiņa. Abi divi. {Ienāk.)
M ā t e. Tā tad atbraukuši gan. {Prom)
T ē v s. Es jau biju noņēmies to māju atdot. Bet nu atkal... nāc, paskatīsies, man tur jaunajam zirgam tāda maza klipa, un tad parunāsimies vēl tā drusku.
Kaukēns. Kā tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem?
T ē v s. Kā nu? Pienāca abi pie mums krogā ap deramdienām... plēsušies jau nekad neesam... un tā... Mātei jau pēc tā Edvarta vienādiņ sirds sāpēja.
K a u k e n s. To var manīt. Hm!
Abi prom pa kreisai.
Zelmiņa {kas, pa tam gultu uzposuse, stāv brītiņu, domās nogrimuse, tad nopūzdamās). Kā nu būs, kā nu būs! {Iekrīt gultā un noslēpj ģīmi spilvenā.)
Edvarts un Ieva ienāk.
DEVĪTAIS SKATS
Zelmiņa. Edvarts. Ieva.
Zelmiņa {pietrūkstas stāvu. Mazu brīdi viņa ar Ievu maina irkļus. Tad ļoti pieklājīgi.) Labdien!
Ieva. Labdien! (Uz Edvartu pusbalsī.) Tā laikam ir tā meitene?
E d v a r t s. Jā.
Zelmiņa gaida vēl tā kā kaut kā, bet, kad ienācēji cieš klusu, tad viņa, spilveni uzčubinājuse, lēnām iziet pa kreisajām durvīm
DESMITAIS SKATS
Edvarts. Ieva. Tad māte.
Ieva. Vai gulēja, vai? Nu pagaidi vien, es tev gan ļaušu dienas laikā tā gulstavāt! Tādēļ jau šie ari nekur nevar tikt, ka pilna māja atkravas.
Edvarts. Klusu nu!
Ieva. Nedzird jau neviens. {Apkārt skatīdamās un lakatu noņemdama no pleciem) Nekas, patikt man tie Indrāni patīk. Ar istabu ari var pārtikt. Būs gluži laba dzīvošana.
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 10 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Edvarts. Vēl jau nu neesi iekšā.
Ieva. Sirds man to vien saka, ka izies labi.
Edvarts. Lai nu izietu ar! Kas te būtu par strādāšanu! Tie tīrumi, tās pļavas! Es to platību pavisam jau biju aizmirsis. Te tu cilvēks varētu parādīt, cik tev spēka kaulos. Nolaista tā zeme ari nav, trūcis tikai vairāk drošības. Ā, kā es te saimniekotu! Pirksti jau ņirb, to iedomājot. Nudie.
Ieva. «Indrāniete» — tam vārdam pilnīga skaņa.
Māte ienāk ar piena krūzi rokā.
Māte (uz Ievu). Še nu dzer.
Ieva (laipni). Paldies, paldies. (Satver krūzi.) Piens! Vai, māt,— es piena nevaru... ja būtu kāda lāsīte ūdens.
Māte To tūliņ dabūsim. (Iet. Apstājas.) Bet varbūt tu, Edvart...?
Edvarts. Man nekā negribas, māt.
Māte. Tūliņ atnesīšu, tūliņ! (Prom.)
Edvarts (nosēzdamies). Nesāc nu tās mātes tūļiņ tā komandierēt,Iev.
Ieva (mierīgi). Ko t” šī kā dūma: es prasu ko nodzerties, šī man pienu. Vai nu pienā var atdzerties! E d v a r t s. Nu ja, viņa tak tev to labāko...
Līze ienāk pa vidu
VIENPADSMITAIS SKATS
Edvarts. Ieva. Līze.
L ī z e. Te viens mutes autiņš. Pacēlu to istabas priekšā. Laikam jau tavs.
Ieva (iebāž roku ķešā). Izkritis gan. Paldies, paldies. (Paņem laikatiņu.) Nez vai tas uz labu vai uz ļaunu?
Lize. Vai nu uz ļaunu! Tad jau uz labu, kad kaut ko atron.
E d v a r t s (uz Līzi). Tad jau nu šoreiz tev tas labums.
Lize. Kur nu es pie kā laba tikšu!
Ieva. Dabūsi varbūt labu saimnieci.
L ī z e. Tā jau man ir. Es labākas negribu... Ak tad tiesa gan, I ka jūs atnākšot uz Indrāniem?
Ieva. Varbūt, ka atnāksim.
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 11 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Līze. Tak jau ne šogad? Jurģis jau pagājis.
Ieva. Kas par to, ka pagājis. Bet tu tā iesaucies, it kā manis
saimnieci negribētu — ko?
Līze. Es... es... kad nu man taisnība jāsaka: negribētu gan.
Ieva. Par ko tad ne?
Līze. Man jau tāda nelaba mute. Es nekā sevī nevaru paturēt
uz sirds, tas uz mēles. Un tu jau ari esot tāda špetna. Tad jau mēs nesatiktu.
Edvarts. Es iešu par šķīrēju, kad sanāksat matos.
Līze. Ni jau, es palikšu labāk pie tās pašas vecās Indrānu mātes.
Ieva. Še kukuls, Līz. (Ir izvilkuse no ķešas atvāžamo nazi un sieru, nogriež no tā gabaliņu un sniedz to Līzei.) Vēl jau šopavasar siera nebūsi ēduse.
Līze (plati). Nē. Neesam vēl sējušas. Paldies. (Paskatās sierā un patausta to.) Labs gan. Bet ar to tu manis nepielabināsi. Ja tev
tas nazis arvien būtu tik ass un tā roka tik naska uz došanu… bet tā jau neesot vis.
.Ieva(ļaipni).Vai,Līz, kā tu par mani runā!
L i z e. To jau tu sen būtu dzirdējuse, ja tev aiz muguras būtu ausis.
Noliņš iebāž galvu pa vidus durvīm.
DIVPADSMITAIS SKATS
Edvarts. Ieva. Līze. Noliņš.
Noliņš (loti laipni)- Labdien! Lūdzu — vai zirgu nojūgt vai tam tāpat auzas padot?
Līze (viņam garām paiedama). Uja, cik tu nu nasks! (Prom.)
Edvarts. Nojūdz ar.
I e v a. Lai nu stāv vien tāpat. Ilgi jau laikam te nepaliksim.
Noliņš (tuvodamies, glaimi). Es domāju, jūs te paliksiet gan ilgi.
Edvarts. Kātā?
Noliņš. Nu, mēs jau ari tā drusku zinām... Nāciet, nāciet un palieciet, krusttēvam jau ari te vienam par grūt.
Edvarts. Redzēsim, redzēsim.
N o 1 i ņ š. Es jau jaunajiem saimniekiem novēlu daudz laimes! (Palokās, prom.)
TRĪSPADSMITAIS SKATS
Rūdolfs Blaumanis Indrāni
- 12 -
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Edvarts.

Uzticieties tikai vienam cilvēkjam - pats sev!
Mīliet tikai vienu cilvēku - pats sevi!
Jo ja kaut ko sačakarēsi un nodosi sevi visu iz beigts bus daudz vienkāršāk nekā, tad ja milēsi un uz ticēsies citiem...






Žēl ka tik truli tas vis beidzaas...

Es skolas simtgadu salidojumā.

Ir 2022. gads. Jelgavas Valsts ģimnāzijas 100 gadu salidojums.

Ejot pa skolu manī raisās tik daudz dažādu patīkamu atmiņu. Bet mana pastaiga pa skolas gaiteņiem nav bezmērķīga. Esmu atstājis skolas svinību zāli, cerību vadīts, ka mans bērnības draugs, ar kuru nu jau 11 gadus bija zudis kontakts, būs ieradies uz salidojumu un tā arī bija. Viņš stāvēja otrajā stāvā pie meiteņu tualetes, izskatījās, ka gaidām kādu. Kad pienācu tuvāk, gaidītā būtne jau bija iekrampējusies viņam elkonī un abi lēnu slīdēju uz manu pusi pa tikko ievaskoto skolas grīdu. Jo vairāk tuvojāmies viens otram, jo vairāk likās, ka viņš mani neatpazīs un varbūt es kļūdos un šis kungs nemaz nav mans bērnības draugs. Bet šaubas tūlīt izgaisa, tiklīdzviņš mani pamanīja. Ieraugot mani viņš atplauka smaidā un devās uz priekšu, lai sarokotos ar mani. Kad bijām sasveicinājušies, viņš mani iepazīstināja ar savu līdz nācēju: ”Mana sieva Anna.” Es noskūpstīju viņai roku, atbildēju, ka priecājos iepazīties un atkal pievērsos draugam.
Draugs mani aicināja iziet pagalmā uzsmēķēt, es atbildēju, ka tas mani sen vairs nesaista, tomēr piekritu sastādīt kompāniju, jo cerēju uz patīkamu sarunu. Kad izgājām ārā viņš aizsmēķēja cigareti un piedāvāja arī man, es atteicos, lai arī mazliet gribējās veco, labo laiku vārdā. Kamēr vēlreiz pārliecināju sevi, ka nesmēķēšu, draugs jau uzsāka sarunu. Viņš vēlējās zināt kā man iet un ko esmu sadarījis visus šos gadus. Tad nu es ievilku nāsīs pilsētas sasmakušo gaisu un sāku savu monologu..
Kad pabeidzu vidusskolu tālāk devos mācītie uz LLU Meža fakultāti, kur apguvu zinības, kas man ļāva iemīlēt mežu un dabu. Pēc LLU absolvēšanas sāku strādāt par mežzini. Kad kādu laiku biju apgrozījies šajā lauciņā es sapratu, ka tas īsti nav priekš manis Tad, kā debesu dāvanu, es saņēmu sapņu darba piedāvājumu man piedāvāja strādāt kādā privātā kompānijā par fotoreportieri, kam būs jāatspoguļo un jāveido informatīvi materiāli par Latvijas dabu. Darba piedāvājums bija daudzsološs un es piekritu. Jaunajā amatā es saņēmu arī lielāka algu, kuru varēja ne tikai ieguldīt ikdienišķos pirkumos, bet arī iekrāt un beigās nopirkt ko lielāku. Tā nu tika iegādātas lauku mājas ”Meži”. Tā bija maza, romantiska paradīze, jauka priedes baļķu mājiņa meža ielokā, ko no vienas puses ieskauj neliela upīte. Šī mazā paradīze atrodas, apmēram, 30 km no Rīgas centra, lai arī tuvu pilsētas sirdij, tomēr ļoti klusa un mierīga vietiņa, kur kāju sper tikai retais. Māja ir diezgan maza un omulīga kā radīta diviem cilvēkiem, man un manai meitenei jeb draudzenei (drīz grasāmies precēties).
Vislielākā jautrība ir tad, kad visa lielā ģimene sanāk kopā: vecvecāki, vecāki un brāļi. Tad mazā romantiskā paradīzīte pārtop par līksmāko vietu uz zemes, kur satiekas paaudzes un emocijas. Šādas pasēdēšanas ir diezgan retas, pāris reizes gadā, jo bieži jau nesanāk tā visiem kopā pasēdēt. Parasti visiem kaut kur ir jāskrien un nav laika pat kopā iedzert tēju.
Kad mēs nosvinējām manu divdesmit septīto dzimšanas dienu, mainījās visa mana dzīve vēlreiz, jo beidzot mēs apprecējāmies. Nu manā dzīves gājumā ir pienācis stabilitātes posms, tā vismaz es domāju, līdz priekšnieks paziņoja, ka nu firmai ir lielais pārmaiņu laiks jeb kā viņš teica: ”Lielā perestroika, un firma vairs nestrādā Latvijas tirgum tagad ir svarīgi aptvert pasauli”. Tā nu es tiku nozīmēts par ārzemju korespondentu, nevarēju nepiekrist, jo iespēja nudien bija unikāla – apceļot pasauli un vēl pelnīt ar to naudu. Sameklēju sev asistentu, tālu nebija jāmeklē, savu jauno sieviņu, sakravājuši somas devāmies pirmajā braucienā uz Āfriku, tas bija nudien aizraujoši, mēs divi un šī skaistā tuksnešainā zeme(..) Tā turpinājām ceļot pa pasauli un mīlēt viens otru, tas bija kā sapnis, jo nu viss bija kā tam pienākas: darbs fantastisks, mīlošs cilvēks blakus un pārliecība par ideālu dzīvi. Tad kādā jaukā vakarā, šo, nu jau ierasto ritmu izjauca nemazāk patīkams un cēls pārsteigums – mums būs dēls. Šis brīnumainais notikums lika daudz ko mainīt. Sieviņai bija vajadzīgs gan miers gan stabilitāte, tādēļ tika pieņemts lēmums pāriet atpakaļ dzīvē, kāda tā bija līdz pasaules klejojumiem. Darbā visu nokārtoju tā, lai katru vakaru varu atgriezties pie mīļotās ģimenes un rūpēties par viņiem, kas nebūtu iespējams pasaules klejojumos. Tā, dzīvē atkal atsākās ģimeniskie tējas vakari un līksmie svētki, kas nebija iespējami svešumā. Dzīve atkal nostājas vecajas sliedēs.
Kad mazais paaugās lielāks, atkal varējām atsākt ceļojumus pa pasauli, tiesa gan ne tik bieži kā senajās klejotāju dienās, taču pāris reizes gadā sanāca kaut kur aizceļot. Nesen atgriezāmies no Austrālijas, kur man bija jāveido reportāža par aborigēniem un viņu kultūru, diezgan jautrs pasākums.
Kad biju beidzis savu dzīves stāstu, sāku interesēties par draugu, ko viņš ir sadarījis visus šos gadus, bet necik tālu netiku ar izjautāšanu, jo mūsu divvientulībā iejaucās vecie skolas biedri, kas skaļi sarunādamies nāca tieši uz mūsu pusi un jau pa gabalu uzrunāja mūs. Mēs sasveicinājāmies un līdz ar to arī pagaisa intīmā gaisotne, kas valdīja līdz šim. Bijām izsisti no sliedēm, jo vēl palika tik daudz nepateiktu vārdu, taču vairs neko nevarēja līdzēt, bars bija sajaucis gaisu un īpašo atmosfēru. Skolas biedri mūs sauca iekšā, jo esot pienācis laiks loterijai un mums noteikti ir tur jāpiedalās. Tā arī sekojām pārējiem, lai gan man labāk būtu paticis klausīties draugā. Ejot iekšā pa skolas parādes durvīm, es draugam pavēstīju, ka nākošajā pīppauzē labprāt iznākšu ārā un noklausīšos viņa stāstu, viens otram uzsmaidījām un priecīgi kopā ar pārējiem devāmies līksmot uz skolas zāli.

/by Nobodyk/

shodien juutos taa biki gotiski un saatanisko.. velk uz tumsho muzosnu sarkan vinu un vientulibas.. nedaudz gotisko centos ieklaut ari savā mākslā...

Vis notiek.. nav vairs raižu negulētu nakšu un slikta ēst griba..
Vis beidzot ir taakaa tem janotiek...
Un arī beidzot man ir sava vietinja...

Njā..
Dzīve griežas virpulī es pat nesaprotu kas notiek..
Kaut gan nu man vis ir skaidrs.. nu es varu arī ko solīt un pat to piepildīt..

Tā nu ir ari velme uzrakstik kolīdzīgu esejai vai ko tam liidziigu jo pēdējā nedēļa nu dien ir bijusi grāmatas vērta...

nu ko laikam jāsak rakstīt jo mana galva nu dien ir 100'000'000 domu pilna...

Man saap tik ljoti kaa veel nekad..

laikam esmu pārvācies uz mēnesss..

Prieks! Zinu kur rodas prieks!

JA prieku nevar rast _____ tad nevajag uztraukties!
Prieks ir un buus!
Kaut vei par jauko lapeli un brachaks dzimshanas dienu un kāmīšiem!


Neviens nav tavu asaru vēts, bet tie kas ir tie neliks Tev raudāt!
/kāds gudrs cilveks/

nu tā!

Uz klab rēķina gan bet nu beidzot arii man ir mājas lapinja prieksh bildītēm!

http://klab.lv/users/karlis_t/

nu jaa diena oki! dariju kas jadara un vis bija oki!

Tikai man atkal ir taada sajuuta ka mani ir piechakareejushi!

gan ignorejot gan ka citadi! nejutos vairs svarigs.. varu uzturet atiecibas tikai ari kautk adiem nepazitamiem cilvekiem jo pazistamie ir uzgriezshi muguru..? vai manas vainas dēļ??
itkaa nee, jo neko neesmu savarijis esmu bijs kaa parsti..
stulbi..

kur palika pēdējie kadri...

Pēc plenēra atbraucot majas vēl uz filmas palika 5 kadri un pa cik aparatu man njem nost (nav mans) man vajadzeja filmu piebliest! un pa cik man dikten patiik speleties to ari saku dariit! atrradu majas tik daudz vecu lietu: somu, naudu, cepures un pat konfekti! tas bijatik jociigi cik daudz leitu mums ir apkart un ar katru dienu tas paliek aizvien vecakas un veacaakas un tas kuras mes nelietojam dienu dienaa pamazaam aizmirstas un izzuud no muusu galvaam! jociigi bet taa tas ir! Līdz kādu dienu mēs atkal tās atrodam un brīnāmies cik tas ir vecs kur tas bija ārtāk kad man to vajadzeeja!

traki bet taa tas IR!

Es nesabruku! esmu no guris! man nāk miegs! man sāp mugura! man ir daudz uz dots! vis izdevās!