: ūdens lāse pilienā
un tā nu es gulēju vannā, ūdens lēni pilēja pār tas malām, bet man bija vienalga.. es jutu kā šis vēsais ūdens mani mazliet mierina, neskatoties uz maniem krampjiem vēderā, sāpēs saviebto seju un izkliegtajiem vaidiem.. es atkal piedevu Tev un nespēju piedot sev. es miljoniem reižu piedodtu Tev, bet vēl aizvien enspēju piedot sev. guļu un zinu, ka tas ir par traku, ka ta sir tik traki, ka atpakaļceļa vairs nav un nebūs arī. ta sir tik traki, ka man ar dienu kļūst vēl grūtāķ to visu sevī paturēt, to visu Tev neizteitk un citiem neļaut kaut nojaust, bet es cenšos Tevi patriekt no savas dzīves, no savas elpas un kailsas miesas.. es cenšos Tevi sapņos vairs neredzēt un cenšos Tavu vārdu no savas mutes citu ausīs neliet vairs.. es tiešām cenšos un pagājis jau tik ilgs laiks. es ēdu, lai aizmirstu par tevi un tad man kļūst slikti un man gribas vemt. slinkums neļauj aizvilkties uz vannasistabu vai tualeti.. un man gribas mirt šai vietā un laikā. es tiešam nezinu, ko iesākt ar to visu, kas ik dienas aug spēkā, varenībā un kārē pēc Tevis.
un asaras ,kas nu tik vieglas un sitas pret manām krūtīm, kad guļu šaja apnikušajā vannā, kura ik dienas es izraudu savas mokas, savas sāpēs un savu tukšumu.. un es atdodu vējam savu apmātību ar Tevi, savu platoniju par Tevi un sevi. ņem vējš manu spēku u nsniedz man veiksmi. ņem manu sirdi un sniedz man varenību. es nevēlos pazust laikā un vieta, nē.. es vēlos atrasties šeit, tagad un tulīt. es vēļos pamosties rītā un zinat, ka peināks aŗī rīdiena, zināt, ka pienāks arī parītdiena un aizparītdiena.. zina, ka manī ir viss, kas spēj radīt un graut.
Tu man vairs nesniedz to drosmi.
man pietrūkst tevis skatienā.
nemelo man vairs, neizsaki vārdus, kas ir meli un Tu vēlāk atzīsties melos, kas reiz sāpina un iespiežas manā atmiņā..
Tu taču biji mana pasaule, mans sapnis un jūtas. Tu dāvaji man visu un liki būt visam.. es bij uTev pasaule un biju Tev spēks, iedvesmas kamols un mīlesības perēklis. Tu lauzi man spārnus un atņēmi ticību, cerībai zūdot, Tu salauzi mani.. es miljoniem reižu piedodu Tev.. es miljoniem reižu nepiedodu sev.. es plēšos uz pusēm- ne divām ,bet visām..
man pietrūkst Tevis un pietrūks vēļ aizvien. es dāvāšu Tev visu un neko. viss turpināsies vel ilgi un izbeigsies pats. .ta vienkārsi un negaidot, gluži tapat kā iesakās šis stāsts..
un tā nu es gulēju vannā, ūdens lēni pilēja pār tas malām, bet man bija vienalga.. es jutu kā šis vēsais ūdens mani mazliet mierina, neskatoties uz maniem krampjiem vēderā, sāpēs saviebto seju un izkliegtajiem vaidiem.. es atkal piedevu Tev un nespēju piedot sev. es miljoniem reižu piedodtu Tev, bet vēl aizvien enspēju piedot sev. guļu un zinu, ka tas ir par traku, ka ta sir tik traki, ka atpakaļceļa vairs nav un nebūs arī. ta sir tik traki, ka man ar dienu kļūst vēl grūtāķ to visu sevī paturēt, to visu Tev neizteitk un citiem neļaut kaut nojaust, bet es cenšos Tevi patriekt no savas dzīves, no savas elpas un kailsas miesas.. es cenšos Tevi sapņos vairs neredzēt un cenšos Tavu vārdu no savas mutes citu ausīs neliet vairs.. es tiešām cenšos un pagājis jau tik ilgs laiks. es ēdu, lai aizmirstu par tevi un tad man kļūst slikti un man gribas vemt. slinkums neļauj aizvilkties uz vannasistabu vai tualeti.. un man gribas mirt šai vietā un laikā. es tiešam nezinu, ko iesākt ar to visu, kas ik dienas aug spēkā, varenībā un kārē pēc Tevis.
un asaras ,kas nu tik vieglas un sitas pret manām krūtīm, kad guļu šaja apnikušajā vannā, kura ik dienas es izraudu savas mokas, savas sāpēs un savu tukšumu.. un es atdodu vējam savu apmātību ar Tevi, savu platoniju par Tevi un sevi. ņem vējš manu spēku u nsniedz man veiksmi. ņem manu sirdi un sniedz man varenību. es nevēlos pazust laikā un vieta, nē.. es vēlos atrasties šeit, tagad un tulīt. es vēļos pamosties rītā un zinat, ka peināks aŗī rīdiena, zināt, ka pienāks arī parītdiena un aizparītdiena.. zina, ka manī ir viss, kas spēj radīt un graut.
Tu man vairs nesniedz to drosmi.
man pietrūkst tevis skatienā.
nemelo man vairs, neizsaki vārdus, kas ir meli un Tu vēlāk atzīsties melos, kas reiz sāpina un iespiežas manā atmiņā..
Tu taču biji mana pasaule, mans sapnis un jūtas. Tu dāvaji man visu un liki būt visam.. es bij uTev pasaule un biju Tev spēks, iedvesmas kamols un mīlesības perēklis. Tu lauzi man spārnus un atņēmi ticību, cerībai zūdot, Tu salauzi mani.. es miljoniem reižu piedodu Tev.. es miljoniem reižu nepiedodu sev.. es plēšos uz pusēm- ne divām ,bet visām..
man pietrūkst Tevis un pietrūks vēļ aizvien. es dāvāšu Tev visu un neko. viss turpināsies vel ilgi un izbeigsies pats. .ta vienkārsi un negaidot, gluži tapat kā iesakās šis stāsts..