La Flor De Mal

Un Saule Lec. Un Govis Grib Skriet.

Wed, 11 Jul 2007 08:54:23 GMT

Pateicoties savu utopiski liberālo ideju 150, acīmredzot, neveiksmīgās attīstības gadiem, feministes nav tikušas tālāk par neseno atsevišķa encierro pieprasīšanu svētā Fermina svētkos Pamplonā un brēkāšanu no EP tribīnes, plosīšanos dažādos eiro-arābu sieviešu forumos un kustībās, tā padarīdamas sievietes lomu politikā visai sekundāru, atstājot īsto šahu vīru ziņā. Nu ziniet, es labprātāk paļaušos uz vīrieša spēku, izturību un racionālas rīcības spējām, kur vienlīdzības nebūs nekad. Tomēr, ja mana līdzība ar pretējo dzimumu izpaužas tieši intelektā, tad vis nepietiek ar uzstājīgu Svētā Gara sievišķošanu vai, piemēram, Jeanneke Pis, čurājošā puisīša sievišķās līdzinieces, uzstādīšanu kādā Briseles aklajā ielā. Nu, ja govis tiešām grib, lai jau. Arī viņām taču ir kājas un dabisks instinskts skriet.

Сколко Стоит Колбаса?

Sat, 27 Jan 2007 14:22:22 GMT

Sakarā ar paaugstinātas braukšanas maksas noteikšanu Rīgas pilsētas sabiedriskajā transportā sākot no 1. februāra, sabiedrībā jau šobrīd valda zināms apjukums, kas, protams, ir saprotami un dabiski, tā, piemēram, kad nepilsone, sauksim viņu par J., pārvietojoties tramvajā, pievērsa man apjukuma pilnu sārto vaigu un, paraustījusi aiz avīzītes ārzemju ziņu lapas, taujāja jauno tarifu, es saskāros ar šo problēmu personīgi. Neba nu mani vadīja kādi iesīkstējuši principi, stereotipi, etniskais naids vai atriebes kāre septiņās paaudzēs, nē jel, gluži vienkārši ir svešvalodas, ko es lāgā nepārvaldu, tādēļ ņēmos J. izlīdzēt, kā nu protu. 'Divdesmit,' es teicu sev raksturīgā laipnībā. 'Тридцать?' J., iespējams, nesadzirdēja. 'Nē, divdesmit,' atkārtoju. 'Тридцать?' ''NĒ, DIVDESMIT!' es uz brīdi zaudēju savaldīšanos. J. klusējot ielūkojās savā adītajā sīknaudas zutenī, noskaitīja 30 santīmus un pasniedza konduktoram. Domājat, man bija jautri? Nē taču, es saskumu, jo mana cilvēkmīlestība un tolerance kārtējo reizi mani bija nostādījusi muļķes lomā.

Debesis Un Elle

Thu, 19 Oct 2006 12:29:53 GMT

Pirms vairāk kā gada es sēdēju pavēnī pieturvietā uz soliņa, man blakus pa labi glīti novietotas ceļasomas, pa kreisi – sirmgalvis. 'Metiet nost to smēķi, jaunā meitene, paklausiet, ko vecs leģionārs jums saka!' pēkšņi dzirdu balsi un pamanu, ka patiešām uztraukumā esmu izķeksējusi no paciņas dāmu cigareti un, sevī ierāvusies, kūpu kā skurstenis. Vecā leģionāra seja ir grumbaina un iekritusies, bet skatiens dzīves gudrs un skumjš. Viņš diez ko labi nedzird, tāpēc nevar atbildēt uz manis uzdotajiem jautājumiem, bet nevilcinās pagalam čerkstošā balsī stāstīt par saviem smēķētāja piedzīvojumiem, ar vēzi mirušajiem jaunības dienu draugiem, Baigo gadu, nelietīgo Latvijas prezidenti, kurai nospļauties uz leģionāru cēlajiem centieniem un nolādētajiem ebrejiem, kas pie visa bija vainīgi. Es klausos un ieinteresēti māju ar galvu, bet cigareti joprojām spītīgi turu pirkstos un prom nesviežu. 'Es esmu pabijis visur. Arī ellē. Tikai debesīs vēl ne.' viņš atkārtoja nolemtīgi jau kuro reizi. 'Gan pagūsiet,' es sirsnīgi attraucu. 'Sviediet prom, meitene mīļā. Un nekad vairs nesmēķējiet. Tad Jūs būsiet īsta latviešu zeltene. Un ar labu pieminēsiet veco leģionāru.' Līdz autobusa pienākšanai par laimi bija jāgaida vairs tikai minūte. 'Ak tad brauksiet uz lidostu, ko? Pa pasauli blandīties... Ziniet, ko, meitene, es jums teikšu - brauciet mājās pie mātes un nestrādājiet muļķības!' Ar vienu smadzeņu puslodi es saprātīgi un piekrītoši apsveru viņa teikto, ar otru domāju par vecuma vājprātu un iekāpju autobusā. Kas zina, varbūt arī es drīz nonākšu ellē, man atlika vien pašironiski prātot, domājot par saviem todienas plāniem. Šobrīd es esmu īsta latviešu zeltene, kas ar labu piemin veco leģionāru.

Pablo

Fri, 06 Oct 2006 15:40:46 GMT

Tā kā esmu visnotaļ attapīga, bet nenodarbināta jauna meitene, tad tiku uzaicināta uz interviju darbam NATO samitā. noamii ieradās preses centrā melnā kostīmā un ar nevainojamu matu sakārtojumu, liekot daudzu elpām aizrauties, un, ne mirkli neminstinoties, 40 minūtēs atbildēja uz visām situācijām tekošā angļu valodā, neapmulstot nedz pie Putina, nedz Tonija Blēra, intervētāji smaidīja un pašapziņa auga, taču finālā, kad tika pajautāts, kādā krāsā ir Napoleona baltais zirgs, viņa sarauca uzacis un atzinās, ka nav informēta, kurā datumā sākas NATO samits. Tajā pat nedēļā mani piemeklēja ne viena vien neveikla situācija. Kārtējai nodarbībai sākoties, meitenēm tika apsolīts pārsteigums, durvis pavērās un pa tām ienāca Pablo. Ja vien būtu iespējams dzirdēt domas, tad, nav šaubu, sajūsmas piedzieni atbalsotos visā Visvalža ielas garumā, un, ja vien viņam pievērstajām acīm būtu kātiņi, tās visas izsprāgtu no pieres. Un, kamēr viņš stāvēja auditorijas priekšā, sūkstījās par mīlestības trūkumu organismā, apļveida kustībām glāstot lappusi ar atgriezeniskajiem darbības vārdiem, un demonstrēja savas krāšņās patillas, es trinos savā solā, cenšoties orientēties pēkšņajā spāņu valodas zināšanu haosā, un, kad mēģināju drebelīgi izstomīt, ka viņam ir glīts augums, protams, salaidu visu dēlī. Taču ar to viss nebeigsies.

Atvasara

Wed, 20 Sep 2006 14:14:54 GMT

Vēl nesen, piespiedusies pie rūts, skumīgi klausījos, kā mazais Ignasio enģeļa balstiņā tēvam Manolo dzied par mēnesi un upi un kā lietus caurām dienām slapina no debesīm, kamēr sūklis Bobs man uz galvas baudīja karalisku dzīvi, bet tad iestājās gaidītā atvasara, dzīvesprieks atgriezās, es, sadzērusies sidru, pat pamanījos dadyoo divas reizes pēc kārtas uzvarēt kabatas šahā un neatgriezeniski traumēt viņa vīrieša ego, liekot apzināties, ka zaudējis koncentrēšanās spēju, blenžot uz diviem pupiem otrā galda pusē. Bet Nils Muižnieks manī droši vien būtu vīlies, jo sajūta, ko rada vesela čigānu tabora drūzmēšanās manā biolaukā, nebūt nav dēvējama par laimi. Romanofobija un stereotipi, protams, nav slavinātās integrācijas priekšnoteikumi, taču, lai piedod multikulturāļi, nevienu citu tautu neesmu redzējusi veicam līdzīgu pārvietošanās aktu. Mazākie un vārgākie tika pa durvīm iestumti pirmie, sievietes nikni bāza sēdošajiem cilvēkiem somās savu preci, cerot to notirgot, pārējie bloķēja izeju, lai atlikušais paspētu iekāpt, kad pieturā pie tirgus būs pabeidzis zvetēt savu sievu, kurai, acīmredzot, bija iepaticies sabiedrībā un nu nācās sargāt seju, lai nedabūtu zilu aci. Vēlāk, kad mūsu vieslektors pēc diskusijas par NATO transformāciju pateicās Bržežinskim un pārējiem amerikāņu džekiem par vizīti un drosmi mūs veiksmīgi atrast kriminogēnā Rīgas nostūrī, es iedomājos, ka viņiem tas nenācās ne uz pusi tik jautri kā mums.

Red Tape

Thu, 31 Aug 2006 11:34:28 GMT

Vakar paņēmu savu Kurbada zobenu un devos šķaidīt kā kāpostgalvas jodus un pūķus pa LU birokrātu kapara kambariem, stingri apņēmusies beidzot izkarot savu taisnību, bet cietu sagrāvi jau brīdī, kad telpā x briļļainis, kam no mana zvērīgā niknuma nesakustējās ne vaibsts ar dažādiem matiem aizaugušajā sejā, atteicās man palīdzēt un nosūtīja uz nākamo telpu y, kas, protams, bija aizslēgta un atslēga nolauzta. Nākamajā telpā z ļoti tēvišķā tonī tika noliegti visi mani apgalvojumi, un šķita, ja vien manas turpmākās gaitas tajā brīdī nebūtu atkarīgas no šī viena cilvēka, es izteiktu komentāru par krūšu galiem, kas nevīžīgi rēgojās no mazām krūtīm nepiemērota dekoltē. Un visa jezga vien tādēļ, ka, mēģinot efektīvāk raust naudu, LU mēģina palekties augstāk, kā d* nes un manos datos regulāri ievāra ķīseli, tādējādi sagādājot man problēmas gan ar grāmatvedību, gan pasniedzējiem, gan dekanātu, kaut gan viņu līmenī pienāktos joprojām skribelēt ar zoss spalvu un tinti uz dzeltenbrūniem pergamentiem un aizvērt acis, sapņojot par modernām informācijas sistēmām. Diena tika norakstīta kā neveiksmīga brīdī, kad autobusā ietrausās plānprātiņš, kurš pāris mēnešus atpakaļ bija pusnolaistām biksēm pagadījies man blakām, un nu stāvēja neticami piedienīgā pozā ar milzīgu, zilu JYSK maisu pie rokas, informējot pasažierus, ka šī esot viņa dzimšanas diena.

Vecmeita Ar Kaķi

Wed, 23 Aug 2006 10:31:11 GMT

Agrā rītā pie vārtiem uzradās milzīgs greideris un vēl milzīgāks ekskavators un raka un šķūrēja, un žvangājās ar tādu dārdoņu, ka pat mironi no kapa uzcelt varētu, un vīri melnām mutēm rupjā balsī apmainījās ar dažādiem darba izsaucieniem, satracinot suni, kurš rēja un lēkāja kā apsvilis. Dzīvnieku es apklusināju, pusmiegā izsvempjoties no gultas un tam histēriski uzbļaujot, bet nespēju tāpat izrēķināties ar strādniekiem, jo mugurā man bija pusnošļucis naktskrekls un acis aizpampušas tik ļoti, ka ar grūtībām saskatīju durvis. Pirms divām dienām man gadījās vēl nepieredzēta saruna ar vīrieša cilvēku, kam, acīmredzot, Latvijas sieviešu gānīšana bija ikdienišķo nodarbju listē. Tam bābam bija pat sava konspirācijas teorija, kurā sievietes, zemiskās čūskas un palaistuves, atriebj zemo stāvokli, kādā atradās pirms tās emancipējās un ieguva vienlīdzīgas tiesības amatu sadalē, tad uzbāzās ar virspusējiem politiskiem spriedelējumiem par maucību attīstītās demokrātijās, pat nepamanot, ka šī tēma man vienaldzīga, turklāt nodrāzta līdz serdei. Un viņš tik ļoti izklausījās pēc pūcīgas, smieklīgas vecmeitas ar kaķi, kura, lai arī pārcietusi astoņas nodevības, piecus dunčus mugurā un nicina visu pretējo dzimumu, ir gana nogribējusies, lai speru pirmo soli. Tā kā neesmu nekāda pamesto radībiņu un nozaudēto mantu savācēja, es pievienoju viņa kurvīšu plejādei vēl vienu, kas bija pēdējais piliens asaru jūrā. Tad viņš iedzēra no savas vīnogu sulas glāzes un uz brītiņu aizvērās.

Lietus Zona

Wed, 16 Aug 2006 10:39:20 GMT

Vienu labu brīdi jau šķita, ka viss iet kā smērēts. Nāca jauni vīrieši, vecie aizmirsās vai uzpeldēja no jauna, 3 dienas nodzīvojot Tallinas vecpilsētā, laistoties ar Carolans un nesastopot gandrīz nevienu igauni, tie teju vai tapa pieņemami kā tauta, Estere, tuvojoties pirmajai izstādei, ar katru dienu kļuva gudrāka, sabiedriskā transporta peripetijas bija pārstājušas mani vajāt, ja neskaita vadītāju, kurš aicināja sēdēt sev blakām, un Vilanovas pilī jau tika spodrināts porcelāns, laistīti ginka koki un ravēti renesanses rožu dārzi pirms manas ierašanās. Bet tagad - līst lietus, un cilvēki viens pēc otra turpina mani piedirst, plāni brūk, es nespēju nekonfliktējot komunicēt ar nevienu frizieri, ja vien tas nav gejs, un suns savas lielās darīšanas atkal veica veloceliņa vidū, pirms es paspēju nikni noelsties un muļķa pekinieti ieraut zālājā. Taisni vai žēl, ka eksistenciālas dabas filozofēšana jau sen kā vairs nav manā gaumē, un jāaprobežojas vien ar īsu, lakonisku sūdzību izklāstu.

Dieva Ausī

Fri, 11 Aug 2006 14:07:23 GMT

Pēc cēlas sēdēšanas operas namā, vērojot Katerinu, Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu, ļaudis slaktējam un vaimanājam, un šampanieša patērēšanas pēkšņi nonākot nekurienes viducī, dziļi mežā un tumsā, pa dangām, kas vien ar pieklājīgu apvidus auto pārvaramas, un kurpītēs ar zīda lentītēm iegrimstot līdz ceļiem smiltīs, pirmā doma, kas ienāk prātā, viennozīmīgi ir trīsstāvīgi lamuvārdi. Taču bieži vien velns nebūt nav tik melns, kā viņu mālē. Es zinu, ka latvieši lepojas ar Baltijas jūru, atklāto un līci, ar geju un nūdistu pludmali, piejūras zvejnieku ciematiem un Zilā karoga pludmali, krievu pludmali un Vidzemes pludmalēm, akmeņainām un smilšainām, ar kalvām un ragiem, ar dzintariem un fosforu, bet pat sapņos man nerādījās, ka šeit joprojām ir kas tik neskarts, nomaļš un kluss. Paradīze zemes virsū, kur pēc biljarda spēles, šašlika un dziesmām ģitāras pavadījumā aiziet basām kājām pa vēsajām smiltīm 200m un ieraudzīt, kā tobrīd šķiet, pasaulē skaistāko saullēktu un uz kvadracikla traukties gar rīta blāzmas pielieto krastu. Tad pamosties pirms visiem un, sēžot starp viļņu atstātiem nospiedumiem uz sāļā ūdens nogludināta koka gabala, kad kaijas un amerikāņu Stafordšīras terjers, kas atskrējis līdzi pa pēdām, ir vienīgie sekotāji, ļaut jūrai būt aspirīna un ibumetīna vietā. Bet pēcāk ir jālaipo starp aizmigušajiem, mēģinot atrast kādu, kas būtu liekams pie stūres un palīdzētu nenokavēt vizīti pie friziera un tamlīdzīgus sadzīves pienākumus jeb citiem vārdiem - atpakaļ realitātē.

I Wouldn't Mind If My Name Changed To Mrs.

Wed, 02 Aug 2006 13:22:46 GMT

Ja ne štruntīgu apstākļu sakritības, es svētdienas vakarā būtu sēdējusi 3. rindā un situsi plaukstiņas par vienīgo, kā dēļ mirstīgam cilvēkam ir vērts apmeklēt Baltijas telpas aizstāvju nīsto pasākumu austrumos tik slavenajā kūrortpilsētā Jūrmalā. Taču kāzas, kā zināms, nemēdz beigties jau nākamajā rītā, arī ņemot vērā prāvo brūnā daudzumu, kas tika likts lietā, dziedot galda dziesmas, stabulējot uz Rendas tilta vai Zeļļu performancē klausoties. Sestdienas rītā blondīne melnās brillēs, dibenu grozīdama, un puisis uzvalkā, klibodams uz kruķiem, slīpēts sado-mazo pāris no skata, vēra intīmslona LABI durvis un, pārdevējam starp milzu falla imitatoriem smīnot, paģērēja cienījamu kāzu dāvanu, lai jaunlaulātie varētu sevi palutināt. Bet noamii jau nebūtu noamii, ja neiedomātos pēc laulību ceremonijas pasniegto dzirkstošo dziru no šampanieša glāzēm zem letes sapildīt 0,5 alus toveros, lai pa ceļam slāpes nenomoka, un jau pusceļā no Rīgas viņas safrizēto, sapucēto ārieni un adekvāto un korekto iznešanos nenomainītu aizplīvurots skatiens un krodzinieces cienīgas manieres. Mums Kazdangā bija pašiem sava Laima Vaikule, ar mazliet spalvainām krūtīm gan, bet skaista kā vienmēr, uguņošana, savi rēgi parkā, sava komandante un pat muižas dīķī mītoša nāra, kas tika piebarota ar tefteļiem. Vien līgavas pušķi es atkal nejaudāju noķert, un šoreiz tas neaizķēra pat manu manikīru, bet novēlās zemē, kur tam saklupa apkārt neprecētās jaunkundzes, liekot domāt, ka mana iekļūšana sievas kārtā, jo dienas, jo kļūstot kaprīzākai, top vēl nereālāka.

Zilo Ezeru Zemē

Tue, 25 Jul 2006 10:05:44 GMT

Vismaz vienreiz gadā dodamies pirmatnējo skaistumu raudzīt Latvijas platajā galā, parasti uz Zvirgzdenes pagasta gada top notikumu, kad saimnieces skrullē matus, gludina goda drānas, bet saimnieki pucē veco moskviču un pieminekļus, lai nav jākaunas, kad pēc kapu svētku procesijas, kas norisinās iereibuša krusta nesēja un garīgo dziesmu pavadībā, jaunais pagasta mācītājs stāvēs klāt un par piecīti, nevienam nesaprotamus latīņu vārdus, dominus justus erectus, no Bībeles lasīdams, dos Dieva svētību myužeibā aizgōjušim. Notikums ir ne vien vietēja mēroga, bet diezgan nopietns, sabraukuši pat rīdzinieki, radi no rajona centra un kaimiņi no tuvākās viensētas aiz trejdeviņiem kalniem, un bitenieku darbus var atlikt, iedzerot pa mēriņam un izkliedzot sasāpējušos jautājumus par Augustu Vosu, kompartiju un Putina drīzo ienākšanu Rīgā. Es, speķi un medusmaizes saēdusies, glaunajās Ludzas kurpēs defilēju pa tipisko rietumkrievu pagalmu, sarunājos latgaļu mēlē, izbradāju Poļakova pļavas, braucu ezerā ūdensrozes ošņāt, laiskojos Cirmas krastos un baudīju neurbāno naktsmieru, kad vienīgie trokšņi ir siseņu kori un dzimtenīti sadzērušos veču aurošana. Turpinājumā sekoja Skūru kalns, Adamovas ezers, linu galdauti un lupatu tepiķīši, un es centos nepalaist garām nevienu detaļu, lai nezustu pārliecība, ka pēc eksotiskām izjūtām nebūt nav jābrauc uz Dominikānas republiku.

Hangover

Thu, 20 Jul 2006 16:06:53 GMT

Divām topošajām radiniecēm beidzot nolemjot pavadīt vienu vakaru bez lieku radinieku klātbūtnes, sekas ir skaudri sajūtamas - vispārējs ģimenes škandalē, fiziski norakstāma nākamā diena un ellīgi dusmīgs brālis, kuru jācenšas nepamodināt, sešos no rīta lavoties pa durvīm. Aizbraukt uz nedēļu atpūsties un atstāt māju, dārzu un dzīvās radības manā pārraudzībā no tēva puses ir pilnīgi nepareizi, zinot, ka mana atbildības sajūta beidzas līdz ar cenas zīmes noskrāpēšanu no sauļošanās krēma tūbiņas, podziņas piespiešanu, lai iedarbinātu veļas mašīnu, vai piena pakas atvēršanu. Lilijas, kreses un dālijas tomēr vēl nav iznīkušas, suns dzīvs, arī pati badā nemirstu, novācu tomātu un aveņu ražu, vakara saulē dzeru kafiju ar cepumiem un secinu, ka nav nemaz tik peļami tā dzīvot.

Un Sākas Viss No Gala

Tue, 18 Jul 2006 11:30:55 GMT

Vakardien mani ukraiņu kaimiņi, saskatījušies no aizjūras ģimenēm, bija uzrīkojuši dārzā bērnu balli - ar princešu kleitiņām, ferverkām, krāsainiem baloniem, dzīvo mūziku un kaut kādu klaunu sievieti, kura 8 stundas nonstopā bļaurēja mikrofonā, tikai viņi neattapās, ka pus deviņos pēc Miedziņš nāk laika bēniem jābūt savās gultiņās, un turpināja uzdzīvi arī pēc pusnakts. No sīču spiegšanas un šāvienu trokšņiem man pulsēja galva, sprakšķi bija tik skaļi, ka, likās, aizdegusies sēta. Turklāt es biju jau pieradusi pie karstuma dēļ guļammaisā zem ābeles pavadītām naktīm, ka, beidzot guļot civilizēti mīkstā gultā zem segas, jutos gandrīz kā Džordžs no džungļiem. Lai būtu vēl ironiskāk, biju nolēmusi aizmigt operatīvi un nesāpīgi, lai nenāktos pārdomāt nesen piedzīvoto un secināt, ka no vilka esmu bēgusi un galu galā aizbēgusi, lai lācim ķetnās ieskrietu.

Roks Pret Sabiedrisko

Tue, 11 Jul 2006 10:11:43 GMT

Šomēnes es apzināti izvairos no sabiedriskā transporta, lai glābtos no piesvīdušu padušu smārda un jūlija tveicē apdullušiem psihiem, kā kundzīte vizinos ar auto vai, mēli izkārusi līdz zemei, minos uz velosipēda, vai vienkārši kvernēju mājās savā šūpuļkrēslā un minu krustvārdu mīklas. Pat ārpus dzimtenes vilcienā atradās blonds zviedru infantīlis, kurš traucēja man izbaudīt SJ komfortu, skaļi raudot, spītīgi lienot mūsu sēdvietās, perversi lēkājot pa vagonu un man sejā vervelējot vācu valodā, kā zinādams, ka Gēteborgā noklausītos zviedru lamuvārdus biju jau piemirsusi un nevaru viņu izsmērēt pa sienām. Nemaz nerunājot par korepulentajiem lietuviešiem uz prāmja vai somiem, kuri atraugājās un rēca tik skaļi, ka autobusā trīcēja logu rūtis un uzmācās man ar pokerī-pokerī, kamēr spēlējām poļu duraku. Ekshibicionisti un garā vājie mani uzmeklētu pat tad, ja es nolemtu šķērsot Baltijas jūru vienatnē uz milzīga, rozā piepūšamā madrača. Nedēļas nogalē vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija plosts, uz kura, jautrā kompānijā iroties 2 dienas un izmisīgi cerot sasniegt Siguldu, esmu apcepinājusies vēl divtik brūnāka un nonākusi pie svarīga slēdziena, ka, vienos sūdos grimstot, latvieši tomēr var izrādīties solidarizēta tauta.

Adventurers

Thu, 06 Jul 2006 10:32:21 GMT

Pus pasauli pārsteidza mūsu sievišķīgā drosme un uzņēmība, kad uz savu roku zem devīzes mēs varam to atļauties vai торможение тоже движение ieplānojām avantūru pamalties tautu kokteilī bez mazākās nojausmas, kā, kur un cik ilgi. Ja neskaita iesākumu, kad nācās sūdzēties vadībai par līdz potītēm applūdušu kajīti vecajā tupelē Regina Baltica, vai dienu, kad līdz melnai tumsai bezcerīgi iestrēgām Södertälje Syd 30 km no Stokholmas, kur mūs izglāba tikai un vienīgi vietējo aizjūras skaistuļu laipnība, tad visu atlikušo nedēļu bēdu nezinājām ne mirkli. Melnādainie sastādīja kompāniju vilcienā, indieši mums dejoja, dziedāja un Yogi Man zīlēja nākotni, turki cepa picas, zviedri darīja visu, ko lūdzām, un vietējie latvieši viens otram mūsu dēļ dīrāja ādu, bet pašas Gēteborgas šarmu nav iespējams salīdzināt ar juceklīgo Stokholmu. Klinšu ainava no loga, ielas, kurās iespējams iemīlēties, +30 grādi, stringi par godu Robija Viljamsa koncertam, krāsaini kokteiļi, vilciens, kurā 800 km distance pāri Zviedrijas plašumiem ir tīrā bauda, un elegantā Romantica, kas, kamēr sauļojāmies un baudījām dzērienus uz rozā paklājiem, nogādāja mūs otrā krastā pie brāļiem igauņiem. Vēl nebija gana piedzīvojumu, tā teikt.

Līgo 2006

Mon, 26 Jun 2006 16:39:55 GMT

Par lieliski pavadītiem svētkiem ir jāmaksā ar dažādām ligām un vainām. Pēc godam seno senču tradīcijās pavadītām 3 līgošanas dienām, esmu šķīrusies no savām zeltlietām, spēju vairs nevis runāt, bet vien sēkt kā jauns gailēns, ko vēl ļaunāk pavērsa atpakaļceļš bez jumta, uz kājām pulsē odu kodumi un visi citi drjaņ, kas iegūstami nešķiroties no svārkiem, un dibens sāp pēc tesīšanas ar gokartveidīgu ietaisi pa lauku dangām. Un tomēr tie ir sekundāri blakusefekti, jo sūdzēties un čīkstēt ir tīri manā dabā. Toties siena šķūnī izgulējos, kā nākas izdziedājos, sieru saēdos, alu padzēros un arī visādi citādi bēdu nezināju. Bet šodien veļas auklas ir pārblīvētas ar manu garderobi, kas žūst saulītē, lai tiktu salādēta čemodānā un jau rīt beidzot atstātu Latvijas āres uz vēl nezināmu laika periodu.

Kā Uz Pannas

Tue, 20 Jun 2006 15:50:06 GMT

Seja vienos sviedros, dibens teju pielipis pie dermatīna naftas magnātu sēdekļa imitācijas, un kuņģī smagnēji skalojas aptuveni 2,5 litri Siguldas avotu ūdens, bet esmu beidzot ar samērā labām sekmēm pabeigusi semestri un nu jau atrodos pelnītās brīvdienās. Ārā mani gaida saules iesildīta vietiņa šūpuļkrēslā, baseina parodija veldzei un meža zemeņu klājiens rokas stiepiena attālumā. Pilnībai vēl trūkst tikai daži kilogrami Spānijas ķiršu, kas vislabākajā kvalitātē iegādājami vienīgi vietējā dārzeņu tirgū pie tramvaju galapunkta, turpat, kur atrodas nesen uzietā Mēness Aptieka ar jauno, skaisto aptieķnieku, kam patīk koķetēt. Tirgus apmeklējums man, lai arī baiss un mazliet nepatīkams, ir vesels piedzīvojums, kad var novērot, kā krītas ķiršu, persiku un tomātu cenas pie omulīgiem vīriešu kārtas tirgoņiem, un iepazīt galapunkta dzīvi, kur, kamēr tramvaja vadītājs atpūšas un uzvelk dūmu, dispečere lielās abām konduktorēm ar puķainu, tirgū iegādātu un čaukstošā papīrā ietītu vasaras kleitu, debatē karstākos Tramvaju un Trolejbusu Pārvaldes jaunumus vai aprunā no darba aizgājušos kolēģus.

Kā Pa Kalniem

Thu, 15 Jun 2006 12:12:09 GMT

Diena iesākās ar īstām elles mokām. No rīta puses mani pa palagiem kā pelavu maisu mētāja tveice, liekot murgot, ka esmu nedziedināmi slima un taisos uz miršanu, kaklā sāpīgi smeldza, deguns bija ciet kā bebru aizdambēts novadgrāvis, lietus lija, uz galvas neaicināts ieradās sūklis Bobs, telefons aizmirsās mājās, pusaizmigusi iekāpu nepareizajā braucamrīkā, kur mani nevērīgi ievēra durvīs, un, trīcošām rokām izvelkot eksāmena biļeti, nācās konstatēt, ka manā haotiskajā skribelējumu grēdā starp pārējiem trīsdesmit diviem jautājums par II Internacionāles marksismu ir kā reiz iztrūkstošs. Dziļi vīlusies sakopoju visas atmiņā aizmetušās drumslas un runāju tik pieklusinātā, aizsmakušā un drebelīgā balsī, ka pasniedzējam droši vien sametās nelabi, un, lai gan standartā tas aizņem vismaz 20, pēc 8 minūtēm, kā maksimums, es, priecīgi vicinot sekmju grāmatiņu, lepni soļoju uz pieturu pa nu jau saules pielieto Maskavas forštati. Kopš tā brīža neveiksmes ir atkāpušās, diena vairs nerit kā pa buļla d*, un pat pretējais dzimums ir vēlīgs, neskatoties uz manu šaušalīgo frizūru.

Trauksme

Mon, 12 Jun 2006 10:27:43 GMT

No rīta ieraudzījusi duļķaino dīķi ar miljardiem melno varžu bēbju, laiski lokāmies pa ūdens virsu, un stāvo krastu ar slidenajiem, gliemežu apsēstajiem akmens kāpšļiem, es nespēju noticēt, ka pēc karsēšanās pirtiņā es sajūsmā tiku tajā plunčājusies, man sametās baisi un radās neskaitāmi jautājumi par to, kas īsti notika iepriekšējā naktī. Nākas atzīt, ka ievucis, riskējot ka viņas skaistās tēva mājas laukos tiks salauztas, ūdens samaitāts, labības lauki izmīdīti, pirts nodedzināta un lopiņi piesmieti, savu jubileju ir nosvinējusi godam un bez vērā ņemamiem ekscesiem. Esmu ieguvusi tikai vienu zilumu un nozaudējusi tikai vienu apģērba gabalu. Šorīt, kad pēc garās un trokšņainās nedēļas nogales beidzot esmu palikusi viena ar savām pārdomām, mani pārņēmusi nedefinējama trauksmes sajūta, sirsniņa sitas divtik straujāk, ir ļoti bail, un, lai gan saule nemitīgi cepina, man neizsakāmi salst. Turklāt uz veļas gludināmā dēļa stāv kaudze ar revolucionāru un arī dažu gudru cilvēku rakstiem, kas teju vai brēc tapt lasīti un konspektēti. Un man ir tikai divas dienas laika.

What To Do

Fri, 09 Jun 2006 19:57:21 GMT

Tā ir vispārzināma patiesība, ka manā konservatīvajā ģimenē autobraucējas tiek neieredzētas kā suga, un tiek uzskatīts, ka sievietēm autovadītāja apliecība ir nepieciešama tikpat ļoti, kā krabim trešā spīle, daudz veselīgāk kā nekā ir savu meitu pakļaut maniaku apsēstu sabiedrisko transportu briesmām, lai gūst dzīves rūdījumu un izcilas veiksmes gadījumā varbūt pat atrod kārtīgu vīru, advokātu vai ārstu, karājamies autobusa salonā pie ādas rokturiem vai pie kanāla Centrāltirgus pieturā kaut kur starp albatrosiem vējā līgojamies. Tāpēc nav brīnums, ka esmu analfabēts uz ceļa un vienīgās prasmes biju apguvusi 7 reizes triumfējot NFSU ar rozā krāsas Skylineru. Vakar gan ģimenes jaunākais vīrietis izrāva mani no pasažieru sēdekļa, apsēdināja pie stūres Smartam un deva stingru pavēli stūrēt uz tuvāko lokālu, nāves briesmas manā skatienā apslāpējot ar atrunu, ka tas esot gandrīz kā kompjūterspēlē. Auto patiesajam īpašniekam par to nevajadzētu uzzināt. Šodien man ļimst kājas, atgādinot par vakardienas kļūmīgo riteņtripu uz ezeru, ādu patīkami cepina saule, bet uz papēžiem jau min Ļeņins ar savu mūžīgo jautājumu ko darīt?, un mieru neliek seksuālā politika.

Puksts Parastais

Tue, 06 Jun 2006 20:13:01 GMT

Atkal es nespēju līdz galam aptvert, ka slinkums nav brālis, un atkal, asaras liedama un pukstēdama, nēsājos pa LU birokrātu tīkliem, kuros es pinos jau kopš 1. kursa sākuma tikai un vienīgi savas izlaidības dēļ. Sakarā ar nedēļas nogali gribas vien apmierināti smaidīt, lai gan joprojām kremt putns, kas man no saviem ābeļzaru augstumiem uzķēzīja tieši uz kreisās krūts, un tā saucamie draugi, kuri ar dūmu sveci burtiskā nozīmē izsvēpēja mani ārā no pussagruvušās, zirnekļu aizaustās atejas būdas, kad es tajā centos kārtot savas dabiskās vajadzības, un pulcējās ap to, lai redzētu manu pliko dibenu. Vismaz svētdienas vakarā es jau kā cilvēks sēdēju džakuzajā vannā, ar džintonikiem atkopos no raishas dzerstiņa pie dabas, priecājos par puišiem peldbiksēs, un bēdu nezināju. Ir sācies dzimumdienu mēnesis.

Slepeni

Sun, 28 May 2006 19:04:56 GMT

Ieraudzīju vakarā gliemežvākus pie jūras un traki sagribējās kā niķīgam bērnam aizstiept mājās veselu lēveni, sabērt stikla bļodā un pāris mirkļus par tiem pajūsmot, bet nebija nedz somas, nedz kabatu, pat ne polietilēna skrandiņu nekur kāpās nemanīja mētājamies, tik vientuļas, baltas vīriešu apakšbikses, ko droši vien pametis kāds atpūtnieks no pārsimts metrus attālās apvienotās nūdistu un geju pludmales. Sezona tiem nekad nebeidzas un dažreiz gadās kailiem, ar koferīti rokās, apmaldīties kāpu priedēs un ieklīst svešās teritorijās. Šodienu es pavadīju raibā kompānijā gozējoties saulē un malkojot rumāņu vīnu, ar vienu ausi klausījos strazdu vīteros un bērnu smieklos, ar otru dzīvus izlūka varoņstāstus par pārtvertajiem vispasaules diplomātiskajiem kodiem, Kisindžera slepenajiem paziņojumiem, izpletņlēkšanu Kaukāzā un Ēģiptes-Sīrijas ofensīvu pret Izraēlu tālajā 1973. Ticamības moments bija ne pārāk uzkrītošs, bet vismaz izdevās pasmaidīt un aizmirst tos milzu kalnus darba, kas man vēl jāpadara.

Sabiedriskā Transporta Monologi

Fri, 26 May 2006 14:47:57 GMT

Neskanēs pievilcīgi, bet, kad aizvakar pa ceļam uz lekciju pie sava dibengala sajutu ko nelāgi cietu, es sapratu, ka tā nav vis vadītāja vaina vai fizikas likumi, ka kāds pasažieris ir tik nestabils un līgojas arī pie sarkanās gaismas, neatlaidīgi atduroties pret mani pat tad, kad gandrīz biju jau uztraususies sēdošajiem cilvēkiem uz galvas. Sašūmējos un izkāpu pašā Maskačkas viducī, kur logos karājās voblas un bomži spēlēja kārtis pieturas nojumē un māja aizejošajiem 15. trolejbusiem. Savukārt vakar pie Essential mans milzu 41. braucamrīks pārstāja kustēties, kad no aizmugures to ar skaļu būkšķi taranēja auto ar daiļavu pie ruļļiem. Nācās atrauties no autoritātes un autonomijas konflikta un brist pāri būvdarbu joslai, piebrienot kurpes ar smiltīm, un soļot cauri parkam, atklājot, ka, bez neauglīgām stundām pie datora, skatiena ieurbta filozofu apcerējumos un parādu kalniem, vasaras sākumā eksistē arī pavisam cita pasaule - ziedošu ceriņu smarža, pieneņu paklāji un patīkama skaņa, ko rada rāmi pastaigas soļi. Un tad tas notika. Neticami, bet sabiedriskajā transportā Nr.22 pēc garas un grūtas dienas notika arī kas tāds, kas uz neilgu laiku pozitīvi mainīs manu ikdienu.

Mi Soledad Y Yo

Mon, 22 May 2006 12:52:19 GMT

Piektdien man dikti paslīdēja kāja, sestdien dzēru kefīru un pusnāvē sapņoju, kā reiz likšu pēcnācējiem skatīties Eirovīzijas balsošanas daļu, lai apgūst demogrāfiskos rādītājus un etnisko izkārtojumu, bet svētdienu pavadīju lieliski - blenžot vienā noteiktā punktā uz manas salātzaļās sienas un līdz rītam klausoties meksikāņu balādes. Rezultātā mani piemeklēja visas raksturīgās kaites - slinkums, raudulība un lietus fobija - reizē, liekot modinātāja zvanu šorīt apklusināt ar slaidu spilvena vēzienu. Un kad biju piešņaukusi jau 4 salvešu kumšķus, noskatījusies Beatrikses uzņemšanas ceremoniju, uzrakstījusi 3 titullapas 3 dažādiem apcerējumiem un izbūrusies cauri 2 latīņamerikāņu stāstiem, pa žalūziju malu iemanījās saule, un es nolēmu vairs ne mirkli nepiepūlēt smadzenes, galu galā, lai domā zirgs, tam lielāka galva. Tā vietā es iPodā salādēju netipisko tuci tuci, ko vakar kā labas zāles izrakstīja guntrinna, un zilajā zīda naktskreklā izgāju mauriņā padancāt. Kaimiņu Žeņa, acis izbolījis, no sava skatu torņa pretējās mājas logā skatījās uz mani, kā negudru, un, skaidrs kā diena, apcerēja ko pagalam perversu. Lai justos labāk, man nepieciešams vienīgi daudz, daudz laika pašai savā garlaicīgajā kompānijā.

Lauku Eksotika

Wed, 17 May 2006 10:43:28 GMT

Visi ērmīgie cilvēki, savādnieki un apmātie, vai vienkārši odiozie indivīdi spēj redzēt auras. Kā gan citdāk, piemēram, 2 vīri ķinķī, pa ceļam uz darba labošanas nometni, zinātu, kuru izvēlēties starp aptuveni 50 pasažieriem? Es, protams, varonīgi klusējot, pacietu kārtējo siekalošanos un pretīgo komentāru gūzmu, bet ievucis nav vis tik rūdīta un izrādīja zināmu agresiju, līdz beidzot mūsu virzienā sāka velties pagalam necenzētu vārdu straume un viss viņu sagrautais vīriešu ego. Tie, kas metās mūs aizstāvēt, saņēma divtik. Vēlāk abi mačo izkāpa un, dauzoties gar logu, kuram priekšā Anniņas no Ķemermiestiņa jau bija aizvilkušas aizkarus, gandrīz nonesa autobusu no šosejas. Un kamēr tautieši skatījās hokeju, es visu netipisko nedēļas nogali pavadīju pie konveijera lentes un jutos kā imigrants no nākotnes Dienvidparkā. Starppilsētu autobuss, sausā tualete, putekļu kārta 2 pirkstu biezumā, govju maurošana un ilgstošs fizisks darbs man nozīmēja pēkšņu kultūras šoku. Tomēr bija jautri, galva reiba no svaiga gaisa un, šūpojoties no viena vagas gala līdz otram, traktora motora rēcienu pavadījumā bija vaļa padomāt, kā būtu, ja joprojām būtu, un secināt, ka nebūtu gana. Ja tantei būtu riteņi, viņai būtu vajadzīgas arī štangas.