| [ |
mood |
| |
 stresains |
] |
| [ |
music |
| |
Paul McCartney - This Never Happened Before |
] |
Vēl nesen, piespiedusies pie rūts, skumīgi klausījos, kā mazais Ignasio enģeļa balstiņā tēvam Manolo dzied par mēnesi un upi un kā lietus caurām dienām slapina no debesīm, kamēr sūklis Bobs man uz galvas baudīja karalisku dzīvi, bet tad iestājās gaidītā atvasara, dzīvesprieks atgriezās, es, sadzērusies sidru, pat pamanījos ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dadyoo divas reizes pēc kārtas uzvarēt kabatas šahā un neatgriezeniski traumēt viņa vīrieša ego, liekot apzināties, ka zaudējis koncentrēšanās spēju, blenžot uz diviem pupiem otrā galda pusē. Bet Nils Muižnieks manī droši vien būtu vīlies, jo sajūta, ko rada vesela čigānu tabora drūzmēšanās manā biolaukā, nebūt nav dēvējama par laimi. Romanofobija un stereotipi, protams, nav slavinātās integrācijas priekšnoteikumi, taču, lai piedod multikulturāļi, nevienu citu tautu neesmu redzējusi veicam līdzīgu pārvietošanās aktu. Mazākie un vārgākie tika pa durvīm iestumti pirmie, sievietes nikni bāza sēdošajiem cilvēkiem somās savu preci, cerot to notirgot, pārējie bloķēja izeju, lai atlikušais paspētu iekāpt, kad pieturā pie tirgus būs pabeidzis zvetēt savu sievu, kurai, acīmredzot, bija iepaticies sabiedrībā un nu nācās sargāt seju, lai nedabūtu zilu aci. Vēlāk, kad mūsu vieslektors pēc diskusijas par NATO transformāciju pateicās Bržežinskim un pārējiem amerikāņu džekiem par vizīti un drosmi mūs veiksmīgi atrast
kriminogēnā Rīgas nostūrī, es iedomājos, ka viņiem tas nenācās ne uz
pusi tik jautri kā mums.
|