| [ |
mood |
| |
 annoyed |
] |
| [ |
music |
| |
Café Tacuba - María |
] |
Vakar paņēmu savu Kurbada zobenu un devos šķaidīt kā kāpostgalvas jodus un pūķus pa LU birokrātu kapara kambariem, stingri apņēmusies beidzot izkarot savu taisnību, bet cietu sagrāvi jau brīdī, kad telpā x briļļainis, kam no mana zvērīgā niknuma nesakustējās ne vaibsts ar dažādiem matiem aizaugušajā sejā, atteicās man palīdzēt un nosūtīja uz nākamo telpu y, kas, protams, bija aizslēgta un atslēga nolauzta. Nākamajā telpā z ļoti tēvišķā tonī tika noliegti visi mani apgalvojumi, un šķita, ja vien manas turpmākās gaitas tajā brīdī nebūtu atkarīgas no šī viena cilvēka, es izteiktu komentāru par krūšu galiem, kas nevīžīgi rēgojās no mazām krūtīm nepiemērota dekoltē. Un visa jezga vien tādēļ, ka, mēģinot efektīvāk raust naudu, LU mēģina palekties augstāk, kā d* nes un manos datos regulāri ievāra ķīseli, tādējādi sagādājot man problēmas gan ar grāmatvedību, gan pasniedzējiem, gan dekanātu, kaut gan viņu līmenī pienāktos joprojām skribelēt ar zoss spalvu un tinti uz dzeltenbrūniem pergamentiem un aizvērt acis, sapņojot par modernām informācijas sistēmām. Diena tika norakstīta kā neveiksmīga brīdī, kad autobusā ietrausās plānprātiņš, kurš pāris mēnešus atpakaļ bija pusnolaistām biksēm pagadījies man blakām, un nu stāvēja neticami piedienīgā pozā ar milzīgu, zilu JYSK maisu pie rokas, informējot pasažierus, ka šī esot viņa dzimšanas diena.
|