| [ |
mood |
| |
 angry |
] |
| [ |
music |
| |
Ely Guerra - Dime Cuándo |
] |
Vienu labu brīdi jau šķita, ka viss iet kā smērēts. Nāca jauni vīrieši, vecie aizmirsās vai uzpeldēja no jauna, 3 dienas nodzīvojot Tallinas vecpilsētā, laistoties ar Carolans un nesastopot gandrīz nevienu igauni, tie teju vai tapa pieņemami kā tauta, Estere, tuvojoties pirmajai izstādei, ar katru dienu kļuva gudrāka, sabiedriskā transporta peripetijas bija pārstājušas mani vajāt, ja neskaita vadītāju, kurš aicināja sēdēt sev blakām, un Vilanovas pilī jau tika spodrināts porcelāns, laistīti ginka koki un ravēti renesanses rožu dārzi pirms manas ierašanās. Bet tagad - līst lietus, un cilvēki viens pēc otra turpina mani piedirst, plāni brūk, es nespēju nekonfliktējot komunicēt ar nevienu frizieri, ja vien tas nav gejs, un suns savas lielās darīšanas atkal veica veloceliņa vidū, pirms es paspēju nikni noelsties un muļķa pekinieti ieraut zālājā. Taisni vai žēl, ka eksistenciālas dabas filozofēšana jau sen kā vairs nav manā gaumē, un jāaprobežojas vien ar īsu, lakonisku sūdzību izklāstu.
|