| [ |
mood |
| |
 excited |
] |
| [ |
music |
| |
Goldfrapp - Lovely Head |
] |
Pēc cēlas sēdēšanas operas namā, vērojot Katerinu, Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu, ļaudis slaktējam un vaimanājam, un šampanieša patērēšanas pēkšņi nonākot nekurienes viducī, dziļi mežā un tumsā, pa dangām, kas vien ar pieklājīgu apvidus auto pārvaramas, un kurpītēs ar zīda lentītēm iegrimstot līdz ceļiem smiltīs, pirmā doma, kas ienāk prātā, viennozīmīgi ir trīsstāvīgi lamuvārdi. Taču bieži vien velns nebūt nav tik melns, kā viņu mālē. Es zinu, ka latvieši lepojas ar Baltijas jūru, atklāto un līci, ar geju un nūdistu pludmali, piejūras zvejnieku ciematiem un Zilā karoga pludmali, krievu pludmali un Vidzemes pludmalēm, akmeņainām un smilšainām, ar kalvām un ragiem, ar dzintariem un fosforu, bet pat sapņos man nerādījās, ka šeit joprojām ir kas tik neskarts, nomaļš un kluss. Paradīze zemes virsū, kur pēc biljarda spēles, šašlika un dziesmām ģitāras pavadījumā aiziet basām kājām pa vēsajām smiltīm 200m un ieraudzīt, kā tobrīd šķiet, pasaulē skaistāko saullēktu un uz kvadracikla traukties gar rīta blāzmas pielieto krastu. Tad pamosties pirms visiem un, sēžot starp viļņu atstātiem nospiedumiem uz sāļā ūdens nogludināta koka gabala, kad kaijas un amerikāņu Stafordšīras terjers, kas atskrējis līdzi pa pēdām, ir vienīgie sekotāji, ļaut jūrai būt aspirīna un ibumetīna vietā. Bet pēcāk ir jālaipo starp aizmigušajiem, mēģinot atrast kādu, kas būtu liekams pie stūres un palīdzētu nenokavēt vizīti pie friziera un tamlīdzīgus sadzīves pienākumus jeb citiem vārdiem - atpakaļ realitātē.
|