| [ |
mood |
| |
 sleepy |
] |
| [ |
music |
| |
Fischerspooner - Never Win |
] |
Vismaz vienreiz gadā dodamies pirmatnējo skaistumu raudzīt Latvijas platajā galā, parasti uz Zvirgzdenes pagasta gada top notikumu, kad saimnieces skrullē matus, gludina goda drānas, bet saimnieki pucē veco moskviču un pieminekļus, lai nav jākaunas, kad pēc kapu svētku procesijas, kas norisinās iereibuša krusta nesēja un garīgo dziesmu pavadībā, jaunais pagasta mācītājs stāvēs klāt un par piecīti, nevienam nesaprotamus latīņu vārdus, dominus justus erectus, no Bībeles lasīdams, dos Dieva svētību myužeibā aizgōjušim. Notikums ir ne vien vietēja mēroga, bet diezgan nopietns, sabraukuši
pat rīdzinieki, radi no rajona centra un kaimiņi no tuvākās viensētas aiz trejdeviņiem kalniem, un bitenieku darbus var atlikt, iedzerot pa mēriņam un izkliedzot sasāpējušos jautājumus par Augustu Vosu, kompartiju un Putina drīzo ienākšanu Rīgā. Es, speķi un medusmaizes saēdusies, glaunajās Ludzas kurpēs defilēju pa tipisko rietumkrievu pagalmu, sarunājos latgaļu mēlē, izbradāju Poļakova pļavas, braucu ezerā ūdensrozes ošņāt, laiskojos Cirmas krastos un baudīju neurbāno naktsmieru, kad vienīgie trokšņi ir siseņu kori un dzimtenīti sadzērušos veču aurošana. Turpinājumā sekoja Skūru kalns, Adamovas ezers, linu galdauti un lupatu tepiķīši, un es centos nepalaist garām nevienu detaļu, lai nezustu pārliecība, ka pēc eksotiskām izjūtām nebūt nav jābrauc uz Dominikānas republiku.
|