| [ |
mood |
| |
 touched |
] |
| [ |
music |
| |
Head Automatica - Beating Heart Baby |
] |
Lai gan kādu labu laiku jūtos kā amerikānis pēc Kenedija zaudējuma, es nebūt neliedzu sev prieku un arvien pārliecinos, ka vienas nakts laikā var iespēt jebko, ko sirds kāro, iegūtot gan dzīvīgu mirdzumu acīs, gan vārnu kājiņas no smiekliem un tulznas uz pēdām. Lepnums par sevi ir atgūts un pilnveidots, ieskaitot, potams, neizmerojamu gandarījumu par smēķēšanas pilnīgu izskaušanu no savu nelāgo ieradumu saraksta. Beidzot, atradusi vajadzīgo motivāciju, esmu pārliecināta, ka tagad ar ļuļķi mutē mani varēs ieraudzīt tikai pēc Valdum lāsta uzlikšanas, tātad - nevarēs. Šodien dzeru kefīru, uzkožu trifeles un pārlapoju nu jau Potera jaunākās dēkas, uzduroties uz tādiem žargonismiem kā sūkties, učuks, reāli vai tusēties, kas manās vientieses acīs burvju sabiedrību ievērojami diskreditēja. Taču ļaudis ir sajūsmā, galeoni birst kā no pārpilnības raga, un pat Raimonds Pauls komercializējas. Komercijai kā tādai, mauprāt, nav ne vainas (Visgaršu zirnīši bija visnotaļ aizraujošs produkts), vienīgi žēl, ka mīļas un labas lietas tiek upurētas konveijera vajadzībām un Harijs no neordināra puiša pārtop par prastu, piņņainu pusaudzi. Bet varbūt tas ir tik reāli, un Malibu man gluži vienkārši smadzenes izskalojis.
|