| [ |
mood |
| |
 hyper |
] |
| [ |
music |
| |
Coldplay - We Never Change |
] |
Jūtos kā ledus karaliene savā pilī. Aiz visiem logiem teiksmaini
piesarmojusi un sastingusi pasaule. Un tie bērzi, tie bērzi kā pasakās
iz bērnu dienām par apburtajiem mežiem, iedomu valstībām un
ziemeļbriežiem. Vakar vēlu vakarā stāvēju pie LNO, kājās man kurpītes,
mugurā krepa svārciņi un knaps mētelītis, ausīs joprojām skan
Čaikovskis un librets no stāsta par mīlu un apsēstību, kura pārnesumā
uz mūsdienām man ne vienu, ne otru tā īsti neizdevās jutekliski tvert
(un, manuprāt, pats Puškins man piekrītoši pamātu), pavadonis drebelīgi
mīņājas, spelgonis kniebj, taksometra šoferis nepacietīgi bungo pa
stūres ratu, bet es kā apburta blenžu uz Bastejkalna kokiem un
nožēloju, ka ziema viscaur neizskatās tik gaumīga. Un tās milzu baltās,
necilās plastmasas sniegpārslas, pēkšņi kā izsnigušas no kadra kādā
nepiepildāmā Ziemassvētku mākslas filmā, atdzīvojas un mirdz laternu
gaismā sirmajos zaros. Milda smaida, izplūktā egle pie pieminekļa
slejas ar visu tai piemītošo lepnumu, miers virs zemes un cilvēkiem
labs prāts. Jo pašā pēdējā brīdī sirsniņā beidzot ienākusi noskaņa -
pēdējā mirkļa Marksa teksti pēdējā oficiālajā mācību dienā šajā gadā,
pēdējā mirkļa pušķīši, lentītes un sainīši un pēdējā mirkļa tērpi no
veikalu plauktiem. Tālu no rutīnas dzīve sit augstu vilni.
|