| [ |
mood |
| |
 anxious |
] |
| [ |
music |
| |
Astor Piazolla - Libertango |
] |
Pienāca brīdis, kad man bija vajadzīga maza, glīta fotogrāfija uz ātru
roku. Es iesoļoju fotosalonā, ieskatījos spogulī un pat ļoti
apmierināta apsēdos pozēt. Man padomā bija askētiska, nopietna bilde
pretskatā. Laipnais kungs ar maigo balsi, iedomājies, ka ir pats Antons
Korbeins, ņēmās mani grozīt un stumdīt, aiztikt un lika atņirgties pret
kameru visos iepējamos rakursos, un manas vēlmes viņam bija saucēja
balss tuksnesī. ''Brīnišķīgi,'' viņš dvesa un apgalvoja, ka viņa
aparāts nefunkcionē, ja es nesmaidu. Es ieteicu viņam aparātu nomainīt,
lai kurš tas arī nebūtu. Pēc stundas es salonā atgriezos, apraudājos un
pēc diviem kvartāliem ar nopietni iedragātu pašapziņu atstāju bildes
atkritumu tvertnē pie McDonalda. Vakarā es izmisuma dzīta nobildējos 15 minūšu iestādījumā Maksimā, kur visiem vienalga,
smaids, vieplis vai plika pēcpuse. Pēc dažādu lētu krāmu izcilāšanas,
es atgriezos pēc bildēm un uzzināju, ka tās ''atvainojiet, nav
saglabājušās''. Priecīgus Ziemassvētkus, skaudīgās maitas.
Pasta padarīšana man ir tumša bilde. Pat prastākie apsveikumi, kurus es
jelkad sūtu mēdz iesprūst un 3 mēnešiem vai pazust pavisam. Šorīt
apgriezu māju kājām gaisā, meklējot svariņus, ar kuriem varētu nosvērt
pasta sūtījumus, jo man ir pamats apšaubīt savu finansiālo celtspēju.
Vajadzēja labāk visiem nopirkt putuplasta pīlītes, nevis lielkravas
priekšmetus. Tiem, kas Eiropas Savienībā, gan labi, bet adresāti trešās
pasaules valstīs un pāri okeānam savas dāvanas saņems ap janvāra beigām.
Priecīgus Ziemassvētkus.
|