| [ |
mood |
| |
 sleepy |
] |
| [ |
music |
| |
Depeche Mode - Walking In My Shoes |
] |
Pēc pāris nodaļām no Mein Kampf
man tapa skaidrs, kādēļ Madagaskarā nemirdz Dāvida zvaigzne un joprojām
dzīvo tikai lemuri, nevis ebreju masas un tas, ka vienīgais iemesls,
kādēļ āriešu rase, dzejnieku un filozofu tauta, kam ir Šillers, Gēte,
Kants, iespējams, arī Hēgelis un galu galā Markss, spēja noticēt tik it
kā konsekventam, bet pilnīgi aplamam, dažviet pretrunīgam, jēlu
metaforu piesātinātam un primitīvam melns-balts izklāstam, bija vienīgi
āriešu samaitāto asiņu rezultāts, bet Ādolfs pats bija ārieša etalons
- blonds, zilacains un slaids.
Es atskārtu, ka pēc skata apmēram pārzinu autobusa pasažierus noteiktos
diennakts laikos. Ap sešiem, piemēram, mēdz vizināties izspļauts
princis Čārlzs pēc skata. Šodien ir īpaši smaga un spiedīga diena,
tumša, mitra un tā vien velk uz siltiem pēļiem, studenti snauž
semināros, darba ļaudis stāvus snauž transporta līdzekļos, Čārlzs
aizdomīgi snauda, ieāķējies ādas rokturī, kamēr aizmiga pavisam un
uzvēlās man virsū ar visu Maximas
maisu. Pasažieriem (tiem, kas nebija jau aizmiguši) bija jautri, un
viņu pelēkajās, miegainajās sejās iespējams šodien pirmo reizi
iekrāsojās zobgalīgs smaids.
Dzīve kļuvusi pagalam ironiska - tie kuri kādreiz šķita tāli un
iekārojami, tagad paši nāk, līdzīgi kā runči uz
baldriāņiem. Un 'iepriekšējā' dzīve kā konservu kārba, piesieta sunim pie astes, tomēr vēl velkas līdzi ik uz soļa.
|