| [ |
mood |
| |
 peaceful |
] |
| [ |
music |
| |
Anna Nalick - In The Rough |
] |
Kamēr ievelkas kumelīšu uzlējums manām pēc vakarnakts pietūkušajām
acīm, pakavēšos atmiņās par seksopatoloģisko vakardienu. Rudens ir tik
saulains, ka vīrieša cilvēkiem pavasaris jau tagad sakāpj galviņā, un
viņi ķer sievietes uz ielām un ar varu spiež bučāties.
Man gan izdevās iesprukt autobusā un apmesties blakus labam cilvēkam,
kurš pieturā bija laipni palīdzējis sirmai večiņai ar sarakstiem.
Labiem cilvēkiem, tā runā, esot laba aura. Nepagāja ne 5 minūtes, kad
labais cilvēks sāka mani savādi pētīt. Pēc brīža viņa ūzas jau bija pa
pusei novilktas, atsedzot visai necilos piederumus, un man pievērsts
jautājošs/aicinošs skatiens. Es, rūdīta sieviete, kas radusi pie
dažādiem izlēcieniem, novērsos, savaldīju nervus un nolēmu izkāpt pie
Nacionālā teātra. Diemžēl čas pik
uz Kr.Valdemāra ielas nekad nebeidzas, un labais cilvēks, stūrī ierāvies,
ārpus pārējo pasažieru redzesloka, turpināja drudžaini priecāties, es,
savukārt, aiztrausos labi tālu no viņa un turpināju klausīties Annu.
Autobuss vilkās lēni kā ebrejs uz nošaušanu, pa to laiku labais cilvēks
iespēja novilkt arī kurpes un zeķes un uzrotīt savas ūzas virs
apakšstilbiem un iekārtoties visai parocīgā un elegantā pozā. Tas nu
gan bija par daudz, un, saņēmis manu zvērīgo skatienu, labais cilvēks
kā apsvilis metās apģērbties, beidzot arī teātris bija pietuvojies
logiem, un es izsprāgu pa durvīm kā korķis. Tas ļoti atsauca
atmiņā neseno likstu trolejbusā ar puisīti - daunīti, kurš savas
vecmāmiņas klātbūtnē gribēja nolaizīt man ausi. Šaubu nav- autoskola,
es jau nāku.
|