| [ |
mood |
| |
 mellow |
] |
| [ |
music |
| |
Tori Amos - 1000 Oceans |
] |
Veicot naksnīgu pastaigu pa māju, es sastapos ar savu ļaunāko ienaidnieku. Melns kā pats nelabais, pus plaukstas lielumā, brangām, gaļīgām un spalvainām kājām un droši vien arī spalvainu vēderu. Izmisumā iekaucos un, zinot, cik ātri neradījums pārvietojas, uzlēcu uz krēsla, drebošām rokām paķēru Pastaigu un uzmetu lopam virsū. Protams, apzinoties, ka sist zirnekļus nedrīkst un domās jau iztēlojoties, kā pavisam drīz, piemēram, ejot pa ielu, man uz galvas uzkrīt ķieģelis, metu žurnālam ar atslēgu saišķi. Tad, riebumā trīcot, nokāpu no krēsla un gāju gulēt. Un, paskat, šodien uz Raiņa bulvāra gandrīz pakļuvu zem automašīnas.
Lai arī kā pasaule necenstos no šīs brīnišķīgās būtnes abrīvoties, šodien mani pārņēma centības un labsirdības vilnis - dienu pavadīju klenderējot pa bibliotēkām, priecājos par pēdējām vasaras dienām, ziedoju ubadziņiem un nopirku puķītes no nabaga večiņas kanālmalā, samaksājot divreiz lielāku summu par prasīto. Kamēr esmu uz zaļa zara, varu to atļauties. Rīt vairs nevarēšu.
|