| Joprojām Līst. |
[08 Aug 2005|01:38pm] |
| [ |
mood |
| |
 happy |
] |
| [ |
music |
| |
Bjork - Army Of Me |
] |
Kādu rītu es pamodos, moži izstaipījos un, vasaras baudu alkdama, uzģērbu peldokostīmu, pasitu padusē sauļošanās krēmu un Pastaigu, un devos uz sen gaidītu saules peldi. Un tad tas sākās. Un turpinās jau sazin cik dienas, un es esmu pārliecināta, ka līst man par spīti. Manā pasaulē lietus samērcē visu, kam ir spārni. Domas, cerības, iztēles spējas. Pat stārķi neapmierināti stāv savās ligzdās, knābjus zem spārniem paslēpuši. Un manas problēmas mitrumā piebriest kā kukurūzas pārslas vaniļas pienā manā brokastu krūzītē un šķiet divreiz būtiskākas kā iesākumā. Ikdiena pārvēršas par milzu peļķi, kurai es, rozā kurpītēm kājās un sabojātu frizūru kā sprogainīte Sjū, izmisīgi cenšos pārlēkt, izlaižot lietus piešķaidītās dienas no dzīves kā netīšām nolaistus valdziņus, džemperi adot. Es esmu ārišķīga un sīkumaina, radusi ienīst lietu un neļaut tam piekļūt man tuvāk par palodzi, spītīgi paliekot mājās.
Joprojām lietus, bet šoreiz tas līst sirdī kā šampanietis glāzē, es saskandinu ar drūmajiem mākoņiem un parādu tiem mēli. Vakar es aizmigu ar starojošu smaidu uz lūpām.
|
|