| [ |
mood |
| |
 satisfied |
] |
| [ |
music |
| |
Cassandra Wilson - Love Is Blindless |
] |
Es visādā ziņā dzīvoju bēdu nezinādama. Saules un tveices pielieti rīti un veldzējoši vakari, kad gaisā virmo rožu un zaļās tējas smarža. Zīlītes ievijušas ligzdu tik funkcionālā vietā kā sētas stabs, un mazo, pliko putneļu skaļie pīkstieni no rītiem aizstāj modinātājpulksteni. Tagad jau trešo dienu dārzā pat dzīvo pieradināta melnā vārna, izskatīdamās ļoti dzīvesgudra, lepni sēž dārza krēslā un knābj man pirkstos. Ja vien, paveroties pa otrā stāva logiem un ieklausoties, aiz sētas nevarētu nenovēršami just pilsētas klātbūtni - pārītis daudzstāvu māju, laternu stabi, vairāki industriāli milzu dūmeņi, autobusu rūkoņa, kas kļuvisi aizvien klusāka, beidzot izskaužot drausmīgos ikarusus, un dažkārt pat nākošās pieturas nosaukumi, atveroties tramvaju durvīm, - varētu domāt, ka atrodos tālu prom no pilsētas. Tik tuvu lielpilsētas rosībai un steigai un tomēr tālu prom no urbāniskās dzīves.
Tas, protams, īsti neatbilstu realitātes kritērijiem, ja ik pa laikam redzeslokā neuzrastos kāds, kas nepavisam neiederas manā idilliskajā ikdienā. Apmēram deviņos no rīta un precīzi pusdesmitos vakarā uz netālu esošās mājas balkona kā performansā iznāk sirms večuks tērpies attiecīgi zilos rītasvārkos vai svītrainā pidžamā un ceremoniāli šņauc degunu. Un ne jau mutautiņā vai papīra salvetē, pat ne tualetes papīrā, bet taisni gaisā. Spīlbergam te būtu ko pamācīties iz skaņas efektiem.
Es šodien esmu pazudusi apaļa, zeltīta poga, kura, aizmirstot par saviem pienākumiem, ripo pa pasauli, kamēr vēl nav atrasta un atkal piešūta pie pelēkā tvīda mēteļa. Ļoti pelēkā.
|