| [ |
mood |
| |
off my stroke |
] |
| [ |
music |
| |
Tori Amos - Gold Dust |
] |
Lai arī es skolas laikā ķīmijā biju viens no t.s. brāļiem ķīmiķiem, kuri parasti nesaņēma par laboratorijas darbiem nekādus kliņģerus, tik daudz, ka dzīvsudrabs nav vis nekāds dārgmetāls, ar ko rotāties, es zinu. It kā visai bīstama substance. Un tā substance, savērpdamās visādu izmēru bumbiņās, sabira man plaukstās, uz paklāja, galda, un pats trakākais - spraugās starp klaviatūras taustiņiem. Tagad es baidos, ka nesāk augt sēnes no pirkstu galiem. Tikpat labi es zinu, ka no iedomām vien, cilvēkam var piemesties da jebkāda sērga.
Ārā līst. Pirmo reizi man lietus šķiet silts un pievilcīgs, pat patīkams. Tikko tramvajā, acīmredzot no izlaiduma, brauca kāds stalts students, ar ziediem un augstskolas diplomu padusē, pacilāti un satraukti apkārt sēdēja viņa lauku radi, sarunājās ar tikko jaušamu Austrumlatvijas akcentu, un viņa vecmāmiņa izvilka no rokassomiņas 2 bombonciņas Bārbele un, mīļi mierinot, ka zobiņi no divām bārbelītēm nesāpēs, visiem pasažieriem noskatoties, grasījās ieslidināt mazdēliņam glītā uzvalka kabatā. ''Nē, es negribu,'' mazdēliņš apmulsa, mazliet piesarka,bet beigu beigās ļoti negribīgi paņēma ledenītes un zibenīgi noslēpa no ļaužu acīm. Phe. Kādi gan tik sīkumi nespēj cilvēku apmulsināt viņa iedomu imidža dēļ.
Pirmo reizi nedēļas vai divu laikā iestājusies nomācoša bezdarbība. Saule jau paspējusi man apnikt, kafija un cigaretes tāpat, un diemžēl uz neko labāku par melanholisku apcerēšanu tas nevedina. Uzrakstīju savu CV, pārlasīju un nokaunējos.
|