| Sag Mir Wo Die Blumen Sind |
[12 May 2005|08:04pm] |
| [ |
mood |
| |
 apathetic |
] |
| [ |
music |
| |
Marlene Dietrich - Where Have All The Flowers Gone |
] |
Pazemojošā kārtā neviens man ziedus nedāvina ārpus tādiem trafaretiem pasākumiem kā dzimumdiena, vārda diena, izlaidumi, žetonvakari, sieviešu diena vai citi aizjūras svētki, izņemot L'Oréal reklāmas kampaņas (jo es esmu tā vērta) vai partiju priekšvēlēšanu kampaņas (jo mana balss ir tā vērta) uz ielām. Tāpēc šodien vienā mirklī es kļuvu patētiska un pati sevi aplaimoju ar klēpīti narcišu. Apmierinājums, jāsaka, gan bija visai gaistošs. Nepaguva vēl man tās narcises lāgā apnikt, kad mani jau pārņēma prozaisks īgnums. Ja es 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa būtu atņēmusi nespēcīgiem kara veterāniem un sen mirušas savienības fanātiem neļķes, es justos krietni gandarītāka. Vieniem pobeda, citiem der Untergang, bet latviešiem - ne cepts ne vārīts. Vismaz pāris reizes gadā varam saraukt degunus un tikai iztēloties, kur mūs beigu beigās aizvedīs demokrātijas visatļautība. Starp citu, fīrera un Trešā reiha pēdējās dienas ''Sakāvē'', manuprāt, izpelnās kaut vienu līdzjūtības/sajūsmas asaru (lai arī tas būtu nepiedodami un nosodāmi) un vismaz vienu Oskaru.
|
|