| [ |
mood |
| |
 intimidated |
] |
| [ |
music |
| |
Perkons - Slidotava |
] |
Man nolasīja morāli. Es nederot tam, kam es vēlētos derēt, es daudz gribot, bet, izrādās, tie, kas daudz grib, pirmie attopas ar pliku dibenu uz mūrīša. Es esot izlutināta un iedomīga, dzīvojot kā niere taukos, nekāda darba nezinādama, kamēr citi kā mazie nēģerēni raujas mellām mutēm. Es sajutos kā Uz pasakas uzpirkstenis, kurš gribēja būt zvaniņš, jo viņam bija apnicis stumt adatas. ''Dam - Re, kā Mārīte bez tevis pirkstu sadūra! Dam - Ko tu domā galu galā?!'' Vēl tagad tā dimdoņa, tas lielais dim-dam skan ausīs.
Bet atceroties Imantu Ziedoni, man nez kādēļ ienāca prātā ielūkoties grāmatu istabā, kur atpūšas manas bērnības dienu grāmatiņas. Stāraste man tolaik bija mīļākā lasāmviela. Acīs sāka tā savādi svilināt. Cik daudz tur mazu sapnīšu, mazu smaidiņu, aizkustinoši nobružātu grāmatu muguriņu, niķīšu un blēņu un maigu atmiņu par bērnu dienām. Tad es notrausu asaru, paņēmu savu Stendāla Le Rouge Et Le Noire, iekārtojos spilvenos ar glāzi Bailey's un bērnība izgaisa tālumā.
|